Vai vispār ir iespējama stratēģija laikā, kur vienīgais, kas nemainās ir pārmaiņas? Un vai tiešām ir tā, ka viss tik ļoti mainās? Vai patiesā būtība  un ticība mainās katru dienu kopā ar Angry Birds aplikācijas papildinājumiem? Vai mainās cilvēka tiekšanās pēc izcilības, stabilitātes, harmonijas, varas, zināšanām? Lai arī ko viņš būtu izvēlējies kā savas dzīves fokusu.

Un kā tad ir ar uzņēmumiem un organizācijām? Vai tiešām tās tik ļoti mainās pie katra jaunā vēja pūtiena? Vai tomēr tos uz priekšu virza spēks, kuru rada ticība, ar kādu uzņēmums ir ticis veidots? Ticība, piemēram – kvalitātei, stabilitātei vai inovācijām.  Un te arī parādās personālvadības stratēģijas – kvalitātes uzlabošanas, izmaksu samazināšanas un inovāciju radīšanas.

Vizuāli tas izskatās apmēram šādi : biznesa idejai rodoties, mēs izvēlamies ceļu, pa kuru iesim. Ceļš, pa kuru iet, kā mēs zinam no Alises Brīnumzemē, ir atkarīgs no tā, kur mēs gribam nokļūt – vai mums vajag peļņu par katru cenu un tūlīt, vai mēs vēlamies būt procesā, kas mums patīk un nepārtraukti pilnveidoties, lai to paveiktu vēl labāk, vai mēs vēlamies cilvēku dzīvi padarīt vēl brīnišķīgāku. Un, ai cik vilinoši būtu iekāpt visās trīs laivās uzreiz. BET, tas nav iespējams.

Augstu kvalitāti nevar iegūt par zemu cenu  - aviokompānijas, protams, cenšas visādi izspēlēt ciparu, ko tām jāsaņem, lai lidmašīna varētu pacelties, degvielas kompānijas arī zīmē cenu struktūras, lai tikai klients nepadomā, ka visa nauda paliek viņiem. Tas vienkārši ir jāatzīst – augstu kvalitāte nav lēta.

Inovācijas drīz būs palikusi vienīgā lieta, kuru var radīt tikai cilvēks, un lai arī cilvēks nav perfekts (Šveices pulkstenis vienmēr būs neprecīzāks kā Íīnā ražots elektroniskais, Ferrari motora troksnis iespējams liks ilgoties pēc ierastās klusās dūkoņas tautas vāģos), tomēr – ļoti dārgs. Un cilvēkam ļoti vajag jauno, viņam patīk patīkami pārsteigumi – automātiskās veļas mašīnas, skārienjutīgie telefoni un bezpilota automašīnas. Lai rastos cilvēks ir vajadzīgi 9 mēneši, lai rastos inovācija ir vajadzīgas 10 000 stundas. Un nav zināms, vai tas, kas radīsies būs lietas koks. Un tas ir dārgi.

Zemas izmaksas mums nepatīk tikai tik ilgi, kamēr ir runa par mūsu algu. Tajā brīdī, kad nauda jāsāk tērēt, mēs mēģinam kāroto iegūt par pēc iespējas zemāku cenu. Būtu dīvaini, ja bizness necenstos kapitalizēt uz šī stabilā un nemainīgā paraduma, rezultātu panākot nevis ilga un rūpīga darba rezultātā, bet rodot aizvien lētākus veidus (mehanizācija, automatizācija un robotizācija) produkcijas saražošanai.

Ko tas nozīmē no personālvadības perspektīvas? Tikai kvalitātes un inovāciju stratēģijas darbojas ilgtermiņā. Zemo izmaksu stratēģija ir īstermiņa perspektīva, jo skaidrs, ka jebkurš robots būs lētāks kā cilvēka darbs.  Tā ka, ja pēdējos 7 gadus jūs cenšaties atrast vēl kādu iespēju kā maksāt cilvēkiem mazāk, solot viņiem drošību un stabilitāti, tad lai jums vēl pēc 2x7 gadiem būtu darbs, mēģiniet pārliecināt uzņēmuma vadību par kvalitāti vai inovācijām. Iespējams, jūs to nevarēsiet izdarīt, jo biznesa modelis, industrija un uzņēmumu īpašnieku pārliecība ir, ka tikai rezultātam ir nozīme. Tādā gadījumā – uzziniet visu par robotizāciju jūsu jomā, lai kļūtu par nevainojamu ekspertu automatizācijā un robotizācijā. Pat tad, ja jums šķiet, ka tas nav iespējams - ASV ir slimnīcas, kur pacientu diagnostiku veic robots, un rezultāti ir par 80% precīzāki nekā tad, ja to dara medmāsiņa. Zems atalgojums un ilūzija par stabilitāti ir pazīmes, ka visu par robotiem jums jāsāk mācīties jau šodien.

Par tām trīs laivām – ir grūti atzīt, ka Tu esi vienā no viņām. Ka pārējos virzienos Tev nekad neizdosies aizairēties tik tālu kā citiem, kas tajās iekāpuši. Un tas prasa lielu drosmi pateikt, ka “es ticu rezultātam”, vai “es mīlu procesu”, vai – “man ir svarīgs cilvēks”. Tāpēc ir vieglāk izlikties, ka mums nav konkrētas stratēģijas. Un stratēģiju noformulēt patiešām nav svarīgi, jo, ne jau tas, ko cilvēks saka maina pasauli, bet gan tas, ko viņš dara.