Man ir draudzene, kas nemitīgi uzdod sev jautājumu “Kas ir tas, kāpēc es esmu piedzimusi šai pasaulē?”, “Ko Dievs ir vēlējies izdarīt ar manu palīdzību?”. To var aizvietot arī ar Zatlera kunga tiešo jautājumu: “Kas es esmu?”. Gan es pati, gan daudzi mani paziņas mēģina rast atbildi uz šo jautājumu, bet tikai viņa viena to dara ar patiesu kaislību, drosmi un apņēmību. Jo ieraudzīt savu būtību nepavisam nav ne viegli, ne skaisti. Tās ir gluži kā dzemdības, kur ir pietiekami daudz sāpju un asiņu, lai rastos kaut kas brīnišķīgs, unikāls un mīlams.

Kas tad ir personālvadībs būtība? Kas ir personālvadība? Ko Dievs ir vēlējies radot personālvadību? Ko vēlas bizness, kas radījis personālvadību?

Personālvadība radās industriālajā biznesa laikmetā. Laikmetā, kad galvenais uzdevums bija saražot pēc iespējas vairāk vienādas preces, kas der visiem. Lai cik mehanizēta arī nebūtu rūpnīca, tur visur klāt bija cilvēks, par kuru neviens bizness nekad nav varējis būt pa īstam drošs, ka tas ir izmantots pilnībā. Industriālā domāšana paģēr resursu pilnīgu un efektīvu izmantošanu. Bet tas CILVĒKS!!! 

Tāpēc radās personālvadība - ar mērķi “radīt lielāku biznesa vērtību ar minimālu līdzekļu patēriņu cilvēkresursa piesaistīšanai”. Tāpēc mēs esam sadalījuši visus darbus vienkāršās darbībās, lai cilvēkiem, kas to veiks nevajadzētu pārāk augstu kvalifikāciju un mēs varētu maksāt viņiem pēc iespējas mazākas algas. Tāpēc mēs nepaguruši runājam par  cilvēcisko attiecību nozīmi darbavietā, jo ir atklājies, ka emocionāli iesaistīts cilvēks dara vairāk par to pašu samaksu. Tāpēc mēs radam profesionālās attīstības un karjeras izaugsmes plānus. Tāpēc mēs izaicinam esošos līderības standartus un sagaidam vairāk no uzņēmumu vadītājiem. 

Bet tas, ka kāds maina instrumentus,ar ko paveikt darbu, vēl nenozīmē, ka mainās darba mērķis – panākt, ka cilvēks darbā iesaista visu savu potenciālu, maksājot pēc iespējas zemāku cenu.