Laikā, kad mazinājušās uzņēmumu iespējas stimulēt savus darbiniekus materiālā veidā, svarīgākas kļuvušas nemateriālās motivēšanas prasmes. Teorētiski tas visiem it kā ir skaidrs, bet prakse rāda, ka mūsu vadītājiem šīs prasmes ir ļoti vāji attīstītas.

Vadot attīstības programmas vadītājiem, esmu viņiem jautājusi – vai jūs uzslavējat savus darbiniekus? Atbilde skan – protams, jā! Tad es vienojos par mājasdarbu – līdz nākamajai tikšanās reizei saskaitīt, cik reizes darbinieki patiešām ir uzslavēti. Nākamajā nodarbībā prasot, kā veicās, izrādās, ka uzslavēts ir tikai viens darbinieks, tikai vienu reizi un tikai tāpēc, ka vadītājs ir atcerējies par manu uzdevumu. Teorija praksē netiek pielietota.

Pasaulē veiktie pētījumi liecina, ka tad, kad cilvēki jūtas labi, viņu darba rezultativitāte uzlabojas. Esot labā garastāvoklī, cilvēki uztver informāciju efektīvāk un reaģē ātrāk un radošāk – tas arī paaugstina komandas darba efektivitāti. Ja vadītājs vēlas, lai viņa padotie uzrādītu un sasniegtu labus rezultātus, viņam būtu jāturpina būt prasīgam, bet tādā veidā, kas sekmētu un saglabātu pozitīvu klimatu komandā. Vecā metode «burkāns un žagars» vairs nenostrādā.

Kāpēc tomēr vadītājiem ir tik grūti izteikt atzinību, uzslavēt, uzmundrināt savus darbiniekus?

Problēma ir domāšanā – ja mēs esam vairāk tendēti vērst savu uzmanību uz negatīvo, tad labi vārdi pār lūpām neies tik viegli.

Iespējams, saknes šai problēmai jāmeklē jau bērnībā. Vielu pārdomām dod Gallup Organization veiktā aptauja par to, vai vecāki vairāk koncentrējas uz bērnu labākajām vai sliktākajām atzīmēm. Aptaujas jautājums bija šāds: Jūsu bērns ir uzrādījis sekojošas sekmes – angļu valodā 10, sociālajās zinībās 8, bioloģijā 6, algebrā 4. Kurai atzīmei Jūs pievērsīsiet vislielāko uzmanību?

Aptauja tika veikta vairākās valstīs un kontinentos, un visur izrādījās, ka lielākā daļa vecāku vairāk uzmanības pievērsīs bērna četriniekam, nevis desmitniekam. Piemēram, Francijā 87% vecāku uzmanību pievērsīs četriniekam un tikai 7% – desmitniekam. Lielbritānijā rezultāti atšķiras – tur desmitniekam uzmanību pievērsīs 22% aptaujāto, bet četriniekam – 52%.

Tātad tendence koncentrēties uz sliktajām atzīmēm sākas jau skolā un, acīmredzot, turpinās arī darbavietā. Vajadzētu papūlēties pavērst to pretējā virzienā – jebkuram cilvēkam jebkurā vecumā ir svarīgi, ka tiek novērtēti viņa sasniegumi. Tas mudina mācīties vai strādāt vēl labāk. Varētu domāt, ka tādā veidā, mazāk uzmanības pievēršot kļūdām un vājajām vietām, tiek kavēta cilvēka attīstība. Tomēr ir tieši pretēji – koncentrējoties uz pozitīvām lietām un to, kas padodas, tiek vairota cilvēka ticība savām spējām, kas palīdz attīstīties visās jomās.

Vadītāja uzdevums ir veicināt darbinieku attīstību par labu savai organizācijai. Atzinības izteikšana ir liels solis ceļā uz to. Protams, to darīt ir jāmācās, un sākumā nemaz neiet tik viegli un labi. Galvenā problēma ir nespēja paskatīties uz sevi no malas – apzināties, ko un kādā veidā mēs runājam ar darbiniekiem.

Ir arī citas bažas – daļa vadītāju, kuri ir pātagas pieejas piekritēji, domā, ka, izrādot pozitīvu un labvēlīgu attieksmi pret darbiniekiem, viņi zaudē kaut ko no savas varas un autoritātes. Citi vadītāji savukārt baidās, ka uzslavēs kādu nepelnīti vai aizmirsīs paust atzinību kādam citam no darbiniekiem un līdz ar to radīs neveselīgas attiecības komandā. Dzirdēti arī spriedumi, ka tādai lietai kā darbinieku slavēšanai vienkārši nepietiekot laika vai ka tas ir samāksloti un liek justies neērti.

Visas šīs reālās un iedomātās problēmas var pārvarēt, un ir vērts to darīt, jo nemateriālajai motivēšanai ir liela ietekme uz darba izpildi.