Īslandes neizrunājamā nosaukuma vulkāna putekļi jau aizmirsušies. Un tā izraisīto emociju putekļi - arī nogūlušies. Es aizdomājos (un ticu, ka daudzi no mums tāpat), kā izskatītos mūsu darba dienas, ja... Bet galvenais, kuri būtu tie mūsu darbinieki, kas spētu produktīvi darboties, ja radikāli mainītos ierastie rīcības ceļi. Tas gan nav nekas nebijis - izmaiņas ekonomikā arī ir pieprasījušas nopietnas izmaiņas darbinieku rīcības modeļos.

Nemaz jau nevajag, lai notiktu tā, ka nelido lidmašīnas vai - vēl trakāk - tiek izslēgtas visas mūsu elektroniskās „smadzenes": telefoni, plānotāji, datori... Bet tas būtu labs veids, kā pārliecināties, uz ko darbinieki ir spējīgi. Kuri dusmojas, iekapsulējas un vaino pasauli, kuri - gaida, ka risinājums atnāks pats vai to kāds atnesīs, kuri vienkārši izbauda mirkli, kuri - atrod labas idejas darba turpināšanai un uzņemas atbildību par citādu rīcību. Jeb citiem vārdiem sakot, kuri redz spēles laukumu un lietu kopsakarības. Un - uh, cik daudz darbinieku spēles laukumu nepārredz! Līdz ar to arī nevar rīkoties. Mums vienmēr ir izvēle - nodarbināt šādus cilvēkus vai nē. Es esmu skeptiska, domājot par to, cik lielā mērā šo spēju var attīstīt un cik resursus tas prasa.

Tātad stāsts, īstenībā, ir par prasmi redzēt situāciju, lai kāda arī tā būtu, prognozēt tās attīstību un tai atbilstoši rīkoties. Un nevajag jau tik skarbi, ka tiek atņemtas mums ērtās ikdienas lietas. Šī pati prasme nepieciešama katrā mūsu ikdienas darba solī (dažādā mērā, protams).

No augstākminētajām pārdomām man raisījās pāris ideju darbinieku atlasei.

Kā būtu, ja atlases procesā kandidātam dotu stāstu: „Situācija ir tāda. Tev jāsasniedz tas un tas. Tev ir šādi instrumenti. Un tev nav šādu instrumentu (nav datora sniegtās drošības, nav mobilā telefona)... KĀ TU RĪKOSIES?". Protams, tās ir fantāzijas, kas nav „uz uzvedību bāzēta intervija", bet savs patiesības grauds, es ticu, te atspoguļosies.

Kā būtu, ja atlases procesā mēs kandidātam lūgtu mūs izvizināt savā automašīnā pa pilsētu. Vēlams, pa šaurām ielām, kur divvirzienu satiksme, bet vienu joslu aizņem stāvošas mašīnas, pa otru - mašīnas mēģina tikt abos virzienos. Un mēs redzēsim brīnumu lietas: nespēju vai spēju redzēt situāciju, pieņemt lēmumu braukt vai palaist pretimbraucošo, prognozēt citu autovadītāju rīcību. Mēs redzēsim spēju adekvāti pieņemt spēles noteikumus uz ceļa, kas saucas - noteikumi. Mēs redzēsim tolerances līmeni pret citiem satiksmes dalībniekiem. Protams, arī šīs ir fantāzijas, bet savs patiesības grauds, attiecināms uz darba vidi, es ticu, te ir.