Kāpēc psihosociālie darba vides riski bieži kļūst redzami pārāk vēlu. 

Riska novērtējums ir fotogrāfija. Darbs ir filma.

Daudzās organizācijās darbinieku labsajūta un darba vides riski tiek vērtēti noteiktos brīžos. Tiek veikta aptauja, apspriesti rezultāti, izveidots rīcības plāns.

Taču jau nākamajā dienā darbs turpina mainīties.

Mainās vadītājs. Pieaug klientu slodze. Kalendāros parādās vairāk sapulču. Darbs kļūst sadrumstalotāks. Daži cilvēki kļūst par obligātu starpposmu gandrīz katram lēmumam. Darba diena lēnām pārceļas uz vakaru.

Neviena no šīm pazīmēm pati par sevi nepierāda problēmu. Taču vairāku nedēļu laikā tās var radīt pavisam citu darba vidi nekā tā, kura tika novērtēta iepriekš. Te rodas neredzamais intervāls starp diviem mērījumiem.

Cilvēks par problēmu bieži pasaka pēc tam, kad sistēma jau ir mainījusies

Kad darbinieks saka, ka slodze ir kļuvusi pārāk liela, mēs bieži uztveram to kā sajūtu. Taču aiz  sajūtas mēdz būt ļoti konkrēta darba struktūra: vairāk sapulču, mazāk nepārtraukta fokusa laika, biežāki pārtraukumi, vairāk paralēlu uzdevumu vai pieaugoša atkarība no dažiem kolēģiem.

Šie dati nevar pateikt, kā cilvēks jūtas. Tie nedrīkst tikt izmantoti individuālai diagnozei. Taču komandas līmenī tie var parādīt, ka darba organizācija ir sākusi mainīties. Tas ļauj uzdot jautājumu agrāk: kas ir noticis ar mūsu darba veidu?

No periodiska novērtējuma uz nepārtrauktu izpratni

Latvijā darba devējam ir pienākums vērtēt darba vides riskus un nodrošināt darba aizsardzības

sistēmu. Praktiskā problēma nav prasības trūkums. Problēma ir laika nobīde starp pārmaiņām

un brīdi, kad organizācija tās pamana.

Noderīga pieeja ir savienot trīs informācijas slāņus.

Pirmais ir darbinieku balss: aptaujas, sarunas, darba aizsardzības speciālistu novērojumi.

Otrais ir agregēti darba modeļi: sapulču slodze, darba laika nobīdes, fokusa laika

samazināšanās, sadarbības struktūras izmaiņas.

Trešais ir konteksts: reorganizācija, jauns vadītājs, straujš izaugsmes posms, darbinieku

trūkums, jauni mērķi.

Ja visi trīs slāņi sāk rādīt vienu un to pašu virzienu, HR var reaģēt agrāk.

Agrīns signāls nedrīkst kļūt par novērošanu

Šeit ir ļoti svarīga robeža.

Mērķis nav novērot indivīdus, salīdzināt darbinieku aktivitāti vai mēģināt secināt, kurš ir

'izdegšanas riska grupā'. Šāda pieeja būtu gan neuzticama, gan kaitīga uzticībai.

Labāks princips ir datu minimizācija, agregācija, pietiekami lielas grupas un skaidri noteikumi

par to, ko sistēma drīkst un nedrīkst secināt.

Labs signāls izskatās šādi: 'Šīs komandas sapulču slodze sešu nedēļu laikā pieaugusi, bet

fokusa laiks samazinājies.' Tas nav spriedums. Tas ir iemesls sarunai.

Pieci jautājumi HR komandai

Pēc nākamās darbinieku aptaujas vai darba vides riska novērtējuma ir vērts pajautāt:

• Kuras problēmas mēs būtu varējuši pamanīt agrāk?

• Kādi darba modeļi mainījās pirms darbinieki par problēmu sāka runāt?

• Kuri riski var pieaugt starp diviem formāliem novērtējumiem?

• Kā mēs redzam, vai ieviestais risinājums patiešām mainīja ikdienas darbu?

• Kur mums vajadzīga cilvēku balss un kur pietiek ar agregētu darba sistēmas novērojumu?

Tie ir praktiski jautājumi, nevis tehnoloģiju jautājumi.

Secinājums

Darba vides novērtējums ir nepieciešams. Taču nevienam periodiskam mērījumam

nevajadzētu kļūt par vienīgo logu uz organizācijas realitāti.

Darbs mainās nepārtraukti. Tādēļ arī organizācijas izpratnei par risku ir jāatjaunojas biežāk.

Patiesā profilakses iespēja slēpjas nevis aptaujas dienā, bet 364 dienās starp aptaujām.

Sources / references

Latvijas darba aizsardzības regulējums un darba vides riska novērtēšanas principi.

Latvijas Personāla vadīšanas asociācijas publiskais saturs par ilgtspējīgu darba vidi.

SignalTrue.ai - agregētu darba modeļu pieeja.

Author: Sten Kreisberg | SignalTrue.ai | Behavioral Early-Warning System for organizational work patterns