Albāņu sakāmvārds saka: „Zivij jūrā cenas nav", un šāda attieksme pēdējo 1-2 gadu laikā ir novērojama ne tikai valsts pārvaldītāju attieksmē pret tautu, bet, protams, arī uzņēmējdarbībā, kur liela daļa uzņēmumu, nevilcinoties izmantoja pārsvērušos darba tirgus svaru kausus par labu darba devējam, lai restrukturizāciju un optimizāciju ieviestu uzņēmumā nevis atsakoties no novecojušām procedūrām un atskaitēm, uzlabojot tehnoloģijas vai apgūstot jaunus tirgus, bet gan samazinot savus izdevumus uz darbinieku rēķina - gan mazinot atalgojumu, gan štata vietas, nedomājot par to, cik apjomīgi ir darbinieka veiktie uzdevumi un vai jau rīt nevajadzēs, lai to dara kāds cits. Bet tam kādam citam tas vienkārši ir jādara, jo „labi, ka vispār ir darbs". Brīžiem šķiet, ka cilvēka kā tāda un viņa ieguldījuma vērtība tiek apzināti devalvēta, pie tam slavinot cilvēku mazvērtīgumu, kas viņus novedis līdz pilnīgai bezspēcībai. Jo varbūt tieši bezspēcības sajūta, nevis tautas ļoti lielā sapratne par situāciju valstī, nav izvedusi visus Latvijas iedzīvotājus ielās, lai protestētu pret vispārvaldošo attieksmi, kā tas pausts nesenā S. Kalnietes rakstā.

Kas tad ir tas, kas rada cilvēku vērtības apziņu? Kas ir vērtība kā tāda un kādas ir manas vērtības? Šie jautājumi pēdējā laikā ļoti bieži nonāk manā pārdomu lauciņā, gan tādēļ, ka mana koučinga prakse ir cieši saistīta ar darbu ar cilvēka vērtībām un līdz ar to arī ar prieku, redzot kā cilvēks kļūst vērtīgs un nozīmīgs vispirms savās acīs, un cik ļoti izmainās viņa attiecības ar apkārtējo pasauli gan ņemot, gan dodot.

Jo, kas tad ir vērtība? Vēršoties pie precīzajām zinātnēm, Vikipēdijā atradu šādu skaidrojumu - vērtība jeb valence (latīņu: valentia - spēks, spēja) ir ķīmisko elementu atomu spēja pievienot noteiktu skaitu cita elementa atomu ...vai .... vērtība ir atoma spēja dot noteiktu skaitu elektronu kopīgu pāru veidošanai.

Tātad, pieņemot, ka cilvēka vērtības nosaka paša cilvēka vērtību, var teikt, ka cilvēka vērtības ir viņa spēks. Un kā tad mēs katrs varam vairot savu spēku? Man noteikti palīdz tas, ka es skaidri apzinos, kādas ir manas vērtības. Un es meklēju šīs pašas vērtības sev apkārt - citos cilvēkos, uzņēmumos, sabiedrībā. Un - es tiešām tās arī atrodu. Strādājot kā personāla vadītāja lielā uzņēmumā, varēju nepārstāt brīnīties par augsto bezdarba procentu absolūtu ne-korelāciju ar iespēju atrast kvalificētu un motivētu darbinieku. Tagad esmu sastapusi ļoti daudz kvalificētus, inteliģentus un visādā ziņā iekšēji ļoti motivētus cilvēkus, kuri pat neplāno atgriezties lielās, hierarhiskās organizācijās pastāvīgam darbam, jo viņi zina, ka viņu vērtības - darba un privātās dzīves līdzsvars, neatkarība un pašattīstība nav organizāciju prioritāšu sarakstā augšgalā.

Montēns ir teicis: „Par vērtību mēs saucam nevis to, kas nāk no lietām pašām, bet to, ko tajās ieliekam." Tātad, jo vairāk mēs ieguldīsim sevī, savā pašsajūtā, savā attīstībā, jo lielāka būs mūsu katra vērtība. Un ļoti svarīgi ir apzināties gan vērtību, gan ieguldījumu vērtības celšanai.

To, ka vērtība un vērtības nosaka visu, kas ar un ap mums notiek, vēlreiz pārliecinājos, konsultējoties ar universitātes pasniedzēju A. Kalniņa k-gu par doktora disertācijas tēmas formulējumu, kas manā izpratnē ir saistīta ar zināšanu vadību mūsdienu informācijas laikmetā, t.i. es varētu pētīt, kā cilvēku (vadītāju) zināšanu un pieredzes uzkrāšanas paradumi, apjomi, iespējas ietekmē organizāciju spējas mācīties, kā šī savstarpējā mijiedarbība veido uzņēmuma kultūru un kas ir tas optimālais līdzsvars, lai nodrošinātu organizācijas ilgtspējīgu attīstību - pasniedzējs to rezumēja, sakot: „Tātad Jūs gribat rakstīt par vērtībām..."