Laikā, kad viss ir sagriezies „ar kājām gaisā”, kad no vienas puses ir daudz nepatīkamu darba pienākumu – izmaksu, darbinieku skaita un algu samazināšanas, bet no otras puses jebkurā brīdī (Dievs nedod!) var notikt tā, ka darba pienākumu vairs nebūs vispār, un dažkārt pat šķiet, ka vairs nav ne spēka, ne vēlēšanās turpināt cīnīties, tad ir nepieciešams kaut kas tāds, pie kā pieturēties vai uz ko koncentrēties, jo, kā mēs zinām, lai nesagrieztos galva, ir jāfokusē skatiens uz vienu punktu.

Vienīgais, uz ko mēs varam koncentrēties un caur ko analizēt problēmas - ir mūsu vērtību sistēmas prizma, t.i. kas mūsu dzīvē patiešām ir visvērtīgākais un vissvarīgākais, un kuru robežu mēs neesam gatavi pārkāpt, neskatoties ne uz ko? Runa ir gan par materiālām, gan arī īpaši par nemateriālām vērtībām.

Krīzes laikā, kad daudzas lietas mēs vairs nevaram atļauties, t.i. situācijā, kad „visu ir daudz, bet visa ir maz, un visiem visa nepietiek”, ir jāpieņem lēmumi par izvēli, kurai ir tālejošas sekas. Darbā ideāla ir situācija, kad personāla vadītājam ir iespēja nepatīkamās lietas organizēt un komunicēt darbiniekiem atklāti, caurskatāmi un maksimāli godīgi, jo tiek ievērots taisnīguma princips un likumība, un tātad, pildot, lai arī nepatīkamus, darba pienākumus, nav iekšējā konflikta. Sarežģītāka ir situācija, kad personāla vadītājam ir jāizpilda lēmumi, kurus viņš uzskata par nepareiziem, netaisnīgiem, negodīgiem vai nelikumīgiem, jo tad spiediens ir ne tikai no „ārpuses” vai „augšas”, bet arī no „iekšpuses”, kas izpaužas kā sirdsapziņas mokas.

Viens ceļš ir – pierunāt „sirdsapziņu” nedaudz paklusēt, jo laiki ir grūti, un „kuram gan mūsdienās ir viegli”, bet stresu tas nemazinās, un pamiers ar sirdsapziņu tiks noslēgts tikai uz īsu brīdi. Līdz ar to stress, sasprindzinājums un negatīvas emocijas sakrāsies, kā rezultātā sāksies slimošana. Ja saslimšana ir nopietna, tad gribot vai negribot nāksies pārvērtēt mūsu iepriekšējo dzīvi un vērtības, piemēram, vai mēs varam un gribam turpmāk darīt darbu tā, kā līdz šim? Vai mēs vispār gribam strādāt kopā ar cilvēkiem, kuru lēmumi mums nav pieņemami? Ko mēs gribam un varam mainīt savā dzīvē vai sevī, lai justos labāk? Ja mums ģimene ir vissvarīgākā, tad cik rūpju, baiļu un sāpju sagādā tuviniekiem mūsu sliktais garastāvoklis, slimošana, laika trūkums, negatīvās emocijas u.t.t.? Vai nestrādājot šajā konkrētajā vietā un amatā mēs tiešām nolemsim bada nāvei mūsu tuviniekus? Vai mums nav iespēju nopelnīt iztiku citur vai arī citā, mums pieņemamākā veidā?

Nemēdz būt neatrisināmu problēmu, taču ne vienmēr iespējamais atrisinājums mūs pilnībā apmierina. Var izrādīties, ka tikpat daudz nopelnīt citā veidā vai citā vietā neizdosies, taču, iespējams, ka tiks apmierinātas mūsu ģimenes pamatvajadzības (nevis vēlmes un dažkārt pat nevajadzīga alkatība), bet tā vietā mēs iegūsim vairāk sirdsmiera, brīva laika, kuru pavadīt kopā ar mūsu tuviniekiem, un galu galā vairāk prieka un laimes visiem. Mēs taču zinām, ka laime ir cilvēka izjūtās un attieksmē, nevis tā ir ārēja parādība, kura eksistē neatkarīgi no mums.

Nokārtot šo „krīzes eksāmenu” palīdzēs nevis lieka „šūmēšanās” par lietām, kuras mēs nevaram izmainīt, bet gan savu pamatvajadzību un pamatvērtību apzināšanās. Ja mēs apzināmies, ko patiešām gribam, tad varam saprast, kādā veidā esam gatavi par to maksāt, jo par visu taču dzīvē ir jāmaksā – „bezmaksas siers ir tikai peļu slazdā”. Ja samaksa mums nav pa spēkam, tad vēlmes un vajadzības ir jāveido uz citiem pamatiem. Piemēram, domu gājiens varētu būt šāds: „Lai atmaksātu bankai hipotekāro kredītu, es esmu gatavs saņemties un ciest šo nepatīkamo darbu vēl 2 - 3 gadus, bet pēc tam, ja situācija nemainīsies, es aiziešu projām un darīšu kaut ko citu. Vai arī es uzskatu, ka neviens nekustamais īpašums nav tā vērts, lai darbā mocītos un bendētu savu veselību, tātad man ir jāsameklē cita, lētāka dzīvesvieta un jāsāk sarunas ar banku”.

Ja personāla vadītājs morāli ir gatavs izpildīt jebkuru lēmumu no „augšas”, nezaudējot naktsmieru, un bez sirdsapziņas pārmetumiem, apsveicu, jo tas, nozīmē, ka viņam netrūkst apņēmības un drosmes nākotnē stāties pretī lieliem izaicinājumiem un pārbaudījumiem! Ja nē, tad apsveicu dubultā, jo tas liecina par šī cilvēka garīgās izaugsmes līmeni un sirds gudrību!

Paturēsim prātā, ka, ja mūsu dzīves nasta kļūst nepanesama, tas nozīmē tikai to, ka ir pienācis laiks pārmaiņām, t.i. vienas durvis ir jāaizver, bet citas atvērsies pašas!