Mani vienmēr ir fascinējis teiciens, ka pieredze ir tas, kas jums būs uzreiz pēc tam, kad tas būs bijis vajadzīgs. Un, lai kāda arī nebūtu pieredze, ir labi apzināties, ka līdzīgu pieredzi ir piedzīvojuši arī citi. Vismaz man tas sniedz tādu kā atbalsta sajūtu, sajūtu, ka cilvēks nav viens. Šoreiz atbalstu es saņēmu Mary Beth O’Neil sarakstītajā grāmatā „Executive Coaching with Backbone and Heart”. Šo es ieteiktu ne tikai tiem, kas ir aizrāvušies ar koučingu, bet visiem personāla vadītājiem un vispār vadītājiem. Šajā grāmatā paustās atziņas tik ļoti korelēja ar manis pieredzēto, gan profesionālā, gan personiskajā jomā, ka es pat apsvēru ideju to iztulkot latviski.

Būtiskākais ir vadītāja atbildība sevi uzturēt lieliskā formā – gan profesionāli, gan fiziski, gan garīgi, gan emocionāli. Vadītājs darbojas sarežģītā daudzelementu sistēmā, kurā ietilpst viņš /-a pats, viņa komanda, klienti, piegādātāji, sabiedrība, likumdošana, globālā sasilšana un pāri visam biznesa mērķi, un tas viss laikā mainās. Mainās ļoti strauji. Un, protams, ka nav ne viegli, ne vienkārši izsvērt visus plusus un mīnusus lēmumiem, kas jāpieņem, izšķirties par pareizo lēmumu un rīkoties. Un tad, kad vislabākais lēmums ir pieņemts, reālajā dzīvē izrādās, ka lietas nenotiek atbilstoši gaidītajam.

Šādā situācijā vadītājam ir divas iespējas – sākt strādāt ar sevi, jo viņš dienas beigās ir atbildīgs par rezultātiem un viennozīmīgi, ka tikai viņš ir radušās situācijas centrs, kas tieši ietekmē visus pārējos sistēmas elementus. Strādājot vadītāja amatā, es parasti ļoti pārdzīvoju visus savus šaubu periodus un iekšējās motivācijas kritumus, jo, lai cik arī tas nebūtu cilvēciski un lai cik laba aktrise es sev nešķistu, pēc kāda brīža, kad man jau darba spars bija atgriezies, es šīs pašas šaubas un motivācijas meklējumus varēju vērot savā komandā.

Otra iespēja ir iesaistīt kādu trešo, gluži kā Andreja Upīša „Sūnu ciema zēnos” – braukt laimes lāci meklēt, lai tas atrisina radušos situāciju. Uzņēmumos laimes lācis parasti nav tālu jāmeklē, tie ir cilvēki, kas darbojas funkcijās, ar kurām saskaras visi, piemēram, personāldaļa. Pēc savas pieredzes varu teikt, ka darbinieki arī strādājot ļoti augstos amatos, laimes lāci sāk meklēt tad, ja no saviem tiešajiem kontaktiem nesaņem godīgi nopelnīto atgriezenisko saiti (feedback – varbūt labāks tulkojums būtu „arī pabarot”).

Strādājot jebkurā amatā, mēs barojam kādu sistēmu, lai tā veiksmīgi funkcionētu un sagādātu gaidīto vērtību gan klientiem, gan īpašniekiem. Bet vai mēs regulāri un savlaicīgi saņemam konstruktīvu, apjēdzamu un personisku informāciju (barību) no sistēmas par mūsu veiksmēm, neveiksmēm, vēlamajām un nevēlamajām darbībām? Un kas notiek tad, ja mēs šo „barību” nesaņemam, bet tikai turpinām dot, domājot par sava kā vadītāja primāro individuālo atbildību sistēmas priekšā? Un kāda tad ir sistēmas atbildība cilvēka priekšā par patērētajiem resursiem , kas iespējams ir tikuši tērēti galīgi ne tā, kā būtu bijis labāk visiem?

Pārstāvot sistēmu, uzreiz gribas teikt: „Bet kā – jums taču vēl joprojām ir darbs” un „jums taču maksā algu”. Tad nu vietā būtu atcerēties, ka ne no maizes vien mēs dzīvojam, un noteikti nav godīgi, ja garīgā un emocionālā enerģija ir jāatjauno tikai uz savu tuvinieku rēķina.

Un tā kā pēc kara visi ķeizari gudri, es novēlu jums visiem spēku strādājot ar sevi un drosmi, pieprasot tiešu atgriezenisko saiti no darba devēja.