Uzņēmējiem darbinieku nosūtīšana darbā uz citu valsti kļūs dārgāka, jo norīkotajiem darbiniekiem nevarēs maksāt tikai attiecīgajā valstī noteikto minimālo atalgojumu, bet gan jānodrošina līdzvērtīga samaksa, kādu attiecīgajā valstī saņem konkrēto darbu veicēji.

Lai ieviestu kārtību attiecībā uz nosūtīto darbinieku atlīdzības apmēru, kā arī to, kas un kādā apmērā maksā par komandējumos nosūtīto darbinieku uzturēšanos citā valstī, tika izstrādāta jauna ES direktīva, kuras prasību ieviešanas termiņš bija noteikts 2020. gada 30. jūlijs. Zvērinātu advokātu birojs BDO Law sadarbībā ar BDO tīklu apkopoti dati rāda, ka vairumā ES dalībvalstu šis direktīvas prasību pārņemšanas termiņš nacionālajos normatīvos aktos ir ievērots, tomēr Latvijā ar šo uzdevumu Saeima vēl nav spējusi tikt galā, jo pašlaik attiecīgie grozījumi Darba likumā parlamentā pieņemti vien pirmajā lasījumā. Turklāt dažādu interešu grupu iesniegtie priekšlikumi Darba likuma normu izmaiņām ir pretrunīgi un pat var radīt situāciju, kad Latvijas darba devējam nosūtīt darbinieku konkrēta uzdevuma veikšanai ārzemēs būs ievērojami dārgāk nekā nolīgt konkrētus cilvēkus no šīs pašas valsts attiecīgo darbu veikšanai. 

Darbinieku nosūtīšana kļūs dārgāka

"Direktīvas mērķis būtībā ir izlīdzināt nosacījumus par darba ņēmēju komandējumiem, jo darbinieku nosūtīšna darbu veikšanai uz citu ES dalībvalsti ir kļuvusi par ierastu praksi, taču piemērojamās prasības noteiktas gan nacionālajā regulējumā, gan ES līmeņa normatīvajos aktos," skaidro Zvērinātu advokātu biroja juriste Alise Valdemāre. Viņa vērš uzmanību, ka būtiskākais faktors ES regulējuma pārskatīšanai bija tieši nevienlīdzīgais atalgojums nosūtītajiem darbiniekiem salīdzinājumā ar tās valsts darbiniekiem, kur darbinieks nosūtīts. Proti, lai novērstu negodīgu konkurenci un sekmētu principu, ka par vienādu darbu vienā un tajā pašā vietā būtu jāsaņem vienāds atalgojums. Līdzšinējo situāciju, pēc A. Valdemāres sacītā, vislabāk raksturo šāds piemērs: kad Latvijas uzņēmums nosūta darbinieku veikt darbu uz Vāciju, tad darba devējam (Latvijas uzņēmējam) ir pienākums nodrošināt nosūtītajam darbiniekam vien attiecīgajā valstī noteikto minimālo darba algas likmi, nevis Vācijas darba tirgum atbilstošu atalgojumu par konkrēto darbu. Visbiežāk attiecīgās valsts darbinieki to pašu darbu veic par krietni lielāku samaksu. Kā liecina veiktie pētījumi par nosūtīto un vietējo darbinieku algu atšķirībām, algu atšķirības starp nosūtītajiem darbiniekiem atsevišķās valstīs atšķiras par līdz pat 50%.

Direktīvas prasības

A. Valdemāre vērš uzmanību uz direktīvā ietverto, ka maksimālais darbinieku nosūtīšanas periods ir līdz 12 mēnešiem, ar iespēju to pagarināt par vēl 6 mēnešiem (ar motivētu paziņojumu). "Ja nosūtīšana pārsniedz 12 mēnešus (vai 18 mēnešus pagarināšanas gadījumā), tiek piemēroti visi obligātie vietējie nodarbinātības likumi, izņemot regulējumu par darba attiecību uzteikšanu un papildus pensiju shēmām," uzsver A. Valdemāre. Viņa skaidro, ka darba devējiem būs jāievēro jaunās normatīvo aktu un darba koplīgumu prasības darbinieku nosūtīšanai (maksimālais darba laiks un minimālais atpūtas laiks; minimālais apmaksātais ikgadējais atvaļinājums; atlīdzība, ieskaitot virsstundu likmes; nosacījumi darba ņēmēju apakšuzņēmuma līgumiem, jo īpaši, ar pagaidu nodarbinātības aģentūru starpniecību; veselības, drošības un higiēnas prasību ievērošana darbā; darbinieku izmitināšanas nosacījumi, ja darbs tiek veikts ārpus viņu parastās darba vietas; pabalsti vai izdevumu atlīdzināšana, lai segtu ceļa, ēdināšanas un uzturēšanās izdevumus darbiniekiem, kas profesionālu iemeslu dēļ atrodas prom no mājām. "Svarīgākais, ka jānodrošina vienlīdzīga attieksme kā pret pagaidu darba aģentūru darbiniekiem, tā vietējiem darbiniekiem," uzsver A. Valdemāre. Viņa arī atgādina, ka ar darbinieku nosūtīšanu saistītie izdevumi, piemēram, ceļošanas un izmitināšanas izdevumi, nav uzskatāmi par atlīdzību. Dalībvalstīm informācija par nodarbinātības jautājumiem un noteikumiem jāpublicē oficiālā valsts tīmekļa vietnē, kur citu valstu darba devēji par tiem var uzzināt. 

Latvijas gadījums

"Latvija ir viena no dažām ES dalībvalstīm, kurās direktīvas prasības vēl nav iekļautas nacionālajos normatīvajos aktos, kaut arī attiecīgs grozījumu projekts patlaban tiek skatīts Saeimā," stāsta A. Valdemāre. Viņa atgādina, ka parlamentā ir sadūrušās darba devēju un darba ņēmēju intereses, kur vienā pozīcijā atrodas Latvijas Darba devēju konferederācija, bet otrā Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība. "Iespējamais grozījumu pieņemšanas laiks pagaidām nav zināms, paredzams, ka tie varētu tikt pieņemti, vien Saeimai sanākot uz rudens darba sesiju, tomēr jau tagad var aptuveni ieskicēt plānotos Darba likuma grozījumus darbinieku nosūtīšanas jautājumos, tomēr jau tagad ir skaidrs - darbinieku nosūtīšana Latvijas darba devējam kļūs dārgāka un apgrūtinošāka," secina A. Valdemāre. Viņa prognozē, ka darba devējam būs jānodrošina darbinieku izmitināšanas, darba braucienu un izdevumu atlīdzināšanas noteikumu ievērošana. Savukārt informāciju par darbinieka nosūtīšanu Valsts darba inspekcijai varēs sniegt elektroniskā formātā, turklāt jāsniedz ziņas arī par juridiskas personas izpildinstitūcijas atbildīgo amatpersonu. Tāpat darba devējam būs jāsniedz arī informācija par sertifikātu par sociālā nodrošinājuma tiesību aktiem, kas piemērojami sertifikāta saņēmējam, proti, par sociālās apdrošināšanas iemaksu veikšanu. Norīkotais darbinieks atsevišķos gadījumos ir tiesīgs saņemt radušos izdevumu atlīdzību saistībā ar komandējumu Latvijā, ieskaitot dinas naudas izmaksu. Nosūtot darbinieku uz citu valsti, darba devējam jāsniedz informācija par algas valūtu, naudas pabalstiem, repatriācijas iespējām, kārtību, kādā tiek atlīdzināti ceļa, ēdināšanas un uzturēšanas izdevumi, kā arī informāciju oficiālajā tīmekļa vietnē tās valsts, kurā darbs tiks veikts, valodā un kurā ir informācija par darba ņēmēju norīkošanu. Atalgojumu, ko darbiniekam maksā saistībā ar norīkošanu, uzskata par algas daļu Latvijā, ja vien tā nav atzīstama par izdevumu kompesāciju. Ja darba devējs izmaksā komandējuma dienas naudu, tad tā uzskatāma par izdevumu kompensāciju, nevis darba samaksas daļu. "Šīs iespējamās prasības vēl nav akceptētas, tāpēc visticamāk, ka iespējamas arī kādas izmaiņas, jo īpaši ņemot vērā, ka jau šobrīd ir iesniegti vairāki iebildumi no iesaistītajām nozares asociācijām un organizācijām," brīdina A. Valdemāre. Viņa savu sacīto pamato ar diskutablo grozījumu projektā ietverto darba devēja pienākumu nosūtītajam darbiniekam papildus maksāt arī komandējuma dienas naudu.

"Šobrīd noteikts, ka darba devējs nosūtītajam darbiniekam izmaksā komandējuma dienas naudu 30% apmērā no komandējuma dienas naudas normas. Ja vien darba līgumā vai koplīgumā nav noteikts citādi, darba devējam nav pienākuma nosūtītajam darbiniekam izmaksāt komandējuma dienas naudu tikai gadījumos, ja ir spēkā viens no šādiem nosacījumiem: darbiniekam tiek nodrošināta ēdināšana trīs reizes dienā; darbiniekam izmaksājamā darba samaksa ir tāda pati kā salīdzināmam darbiniekam valstī, uz kuru darbinieks ir nosūtīts veikt darbu," stāsta A. Valdemāre. Viņa norāda, ka attiecībā uz otro nosacījumu, no piedāvātās likuma redakcijas nav saprotams, kā tiks noskaidrots, vai izmaksājamā darba samaksa ir tāda pati kā salīdzināmam darbiniekam valstī, uz kuru darbinieks ir nosūtīts veikt darbu. "Visbūtiskākais, ka šādu nosacījumu noteikšana varētu pasliktināt Latvijas uzņēmumu konkurētspēju ES tirgū, tāpēc pret šādu normas redakciju iestajās arī Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK). LDDK uzskata, ka, ja papildus vēl kompensējamas izmaksas par darbinieku ēdināšanu, darba devējam ekonomiski izdevīgāk ir slēgt darba līgumus ar attiecīgajā dalībvalstī reģistrētiem darba ņēmējiem. Šāds tiesisks regulējums var radīt situācijas, ka darba devējs nevis slēdz darba līgumu Latvijā un darbinieku nosūta darba veikšanai uz ES valsti, bet gan informē darbinieku, ka darbinieks var slēgt darba līgumu, ja reģistrējas kā attiecīgās ES valsts darba ņēmējs. Tad arī ceļa un uzturēšanās izdevumi gulstas uz darbinieku," tā A. Valdemāre. Uzņēmēju ieskatā, nosūtītais darbinieks, kuram tiek kompensēti ceļa un uzturēšanās izdevumi, ir labvēlīgākā situācijā nekā attiecīgās Es dalībvalsts darbinieki, kam netiek kompensēti uzturēšanās izdevumi, un kam, saņemot minimālo algu, nepieciešams pašiem segt ne tikai ēdināšanas izmaksas, bet arī uzturēšanās izdevumus. "Pretējs viedoklis ir Latvijas brīvo arodbiedrību savienībai (LBAS), kas uzskata, ka Latvijas norīkotie darbinieki atrodas salīdzinoši grūtākā situācijā nekā vietējie darbinieki. Tāpat LBAS ieskatā nav pieļaujams mazināt darbinieku tiesības, pamatojot to ar darba devēja ekonomiskajiem apsvērumiem un neizdevīgumu," pretējos ierakumos sēdošo pozīciju skaidro A. Valdemāre.

Daudz jautājumu

To, kādas būs sekas jauno nosacījumu pieņemšanai attiecībā uz darbinieku nosūtīšanu darbā uz citu valsti, rādīs laiks, taču pēc vairāku aptaujāto domām, no Latvijas sūtīt cilvēku veikt kādus darba pienākumus citviet ES dalībvalstīm, kļūs ekonomiski neizdevīgi, jo izdevīgāk varētu būt nepieciešamo darbu veicējus noalgot attiecīgajā valstī. Tādējādi tādās turīgās valstīs kā Vācijā, Skandināvijas valstīs, varot samazināties tā dēvēto uz laiku nosūtīto darbinieku skaitu no Austrumeiropas Es dalībvalstīm, un to varot uzskatīt par šo valstu iekšējās darba tirgus aizsardzības pasākumu. Vēl viens aspekts, kas būs atkarīgs teju vai no katras Es dalībvalsts un jo īpaši Latvijas politiķu lēmuma, skar to, ar kādiem nodokļiem tiks apliktas darbinieku nosūtīšanas izmaksas: vai tie tiks, vai netiks aplikti ar darbaspēka nodokļiem, piemēram, darbinieka uzturēšanās izdevumi citā valstī. Vienlaiku radušies jautājumi par iespējamajiem tā dēvētajiem trīsstūra darījumiem, kur pasūtītāji ir vienas valsts uzņēmēji, bet to īstenotāji no citas valsts, bet darbus veic pavisam citā valstī. 

Zvērinātu advokātu biroja juriste A. Valdemāre: "Nosūtot darbinieku konkrētu darbu veikšanai uz ārzemēm, Latvijas darba devējam jārēķinās ar lielākām izmaksām un jaunām prasībām, kuru neievērošanas gadījumā var piemērot ievērojamus naudas sodus."

Avots: Zvērinātu advokātu birojs "BDO Law"