Apzinātība darba vietā – vai to var sasniegt bez meditācijas prakses?

Daudziem vārds “apzinātība” primāri saistās ar meditāciju, un bieži, ar reliģisku praksi, kas vienmēr būs intīma, un līdz ar to – ne vienmēr piemērota darba videi.

Tomēr apzinātība jēdziens profesionālajā kontekstā kļūst aizvien populārāks, kas norāda, ka tai var būt dažādas sejas un pielietojumi arī mūsdienu sekulārajā sabiedrībā un precīzāk – jebkura uzņēmuma vai organizācijas ikdienā.

Vairāk kā 40 gadus atpakaļ John Kabat-Zinn “pārtulkoja” Austrumu reliģiskās tradīcijas mūsdienu rietumu pasaulei saprotamā valodā. Viņš definēja, ka apzinātība ir būšana “šeit un tagad”, nekritizējoši vērojot un apzinoties savas iekšējās sajūtas, emocijas un domas. Tas bija apzinātības popularitātes viļņa sākums.

Kabat-Zinn izveidoja vienu no visbiežāk izmantotajām un visvairāk pētītajām apzinātības attīstīšanas programmām MBSR (Mindfulness Based Stress Reduction), kuras pamatā tik tiešām ir meditācija un jogas vingrinājumi.  Svarīgi atcerēties, ka MBSR sākotnēji tika izveidota konkrētu (tajā skaitā depresijas, hronisku sāpju) pacientu grupu ārstēšanai. Šī iemesla dēļ bieži apzinātības treniņi tiek izmantoti darbinieku stresa samazināšanai un dzīves kvalitātes paaugstināšanai, tomēr atļaušos apgalvot, ka mūsdienu uzņēmumiem apzinātība var piedāvāt daudz vairāk.

Pārsteidzoši, bet apmēram tajā pašā laikā Hārvardas universitātes sociālās psiholoģijas profesore Elena Langere uzsāka pētījumu sēriju, kas sākotnēji ļāva viņai definēt “neapzinātību” jeb neelastīgu dzīves uztveri, kas visu uztver kā “pats par sevi saprotams” un veicina automātiskas darbības jeb dzīvi autopilotā. Secīgi apzinātība tika definēta kā elastīgs prāta stāvoklis, kas spēj uztvert vienmēr mainīgo un dažādo kontekstu ap mums. Šī iemesla dēļ man Langeres piedāvātā apzinātības perspektīva, kuras pozitīvā ietekme arī ir pamatota daudzos atjautīgos zinātniskos pētījumos, liekas daudz simpātiskāka, piemērotāka un arī palīdzošāka darba videi.

Līdzīgi kā dzīvē, arī mūsdienu biznesa vidē viss nepārtraukti mainās. Mēs visi zinām skumjos stāstus, kas notiek, ja darbinieks vai pat viss uzņēmums ieslīgst pašapmierinātībā vai sāk uzskatīt, ka visu zina (piemēram, Nokia). Apzinātība nav ezotērisks stāvoklis, bet gan atvērtība visam jaunajam, izpratne, ka nekas nav statisks, nekas nav līdz galam izzināms. Līdz kamēr mēs pieņemam, ka viss ir mainīgs un ne līdz galam paredzams, esam atrodamies “šeit un tagad” zonā, kas ļauj mums ieraudzīt izmaiņas ap mums (vai mūsos) un adekvāti rīkoties. 

Noslēgumā, vēlos uzsvērt, ka abas apzinātības pieejas, vai tā ir Austrumu filozofijā vai sociālajā psiholoģijā balstīta, ir vienas monētas divas puses. Tās vienkārši piedāvā dažādus ceļus, kā nokļūt vienā un tajā pašā mērķī – dzīvē bez “autopilota”. Apzinātība ir stāvoklis, kas ir sasniedzams ne vien ilgstošas meditācijas prakses rezultātā, bet… var tikt praktizēts ikdienā, ikvienā darbībā saskatot kaut ko jaunu, kaut ko līdz galam neizzinātu vai mainīgu. Citiem vārdiem, apzinātība ir atvērta un radoša pieeja ikvienai darbībai un uzdevumam, ko ikdienā darām gan birojā, gan ārpus tā.