Daudzi darba devēji ir saskārušies ar situāciju, kad gribas neviļus pasmaidīt, lasot kārtējo CV ar profesijas norādi <> vai <>, īpaši, ja darba pieredze cilvēkam ir niecīga. Attieksme ir pavisam cita, ja profesijas ailītē lasām: <>, <>, <>.

Profesiju klasifikatorā varam atrast profesiju grupu ar nosaukumu <>.

Profesijas skaidrojumā visiem vadītājiem kopīgais ir - nosaka uzņēmuma politiku, darbības kārtību un regulējumu, plāno, vada un koordinē uzņēmuma vai tā struktūrvienības darbību un pasākumus. <> - šādu kvalifikāciju piedāvā iegūt daudzas Latvijas un pasaules augstskolas. Tātad visi programmas absolventi ir pilntiesīgi uzņēmuma vadītāja amata kandidāti. Līdz ar to norādei CV par vadītāja profesiju vajadzētu būt pamatotai.

Taču izglītība bieži vien nav noteicošais, lemjot par cilvēka pieņemšanu darbā vadītāja pozīcijā. Tam par iemeslu varētu būt gan neuzticība augstskolas programmas saturam un kvalitātei, gan arī uzskats, ka vadītājs nav profesija klasiskā izpratnē un augstskolas solā to nevar iemācīties. Tiešām - var diskutēt par to, vai katram vadītājam ir nepieciešama atbilstoša izglītība. Ne visi ārsta profesiju apguvušie strādā par ārstiem, bet visi strādājošie ārsti ir ar attiecīgiem diplomiem. Vai tāpat ir jābūt vadības jomā? Tādā gadījumā - kādas prasības vajadzētu uzstādīt augstskolas programmām?

Augstskola var izveidot darbinieku ar spēcīgām zināšanām finansēs, tiesībās u.c. ar precizitāti saistītās jomās, bet, vai augstskola spēj attīstīt līdera potenciālu, izaudzināt ne tikai profesionāli, bet arī līderi?

Kembridžas Universitātē (ASV) tika veikts pētījums ar mērķi novērtēt, cik noderīgas esošajiem vadītājiem ir studiju laikā iegūtās zināšanas.

Iegūtie rezultāti liecina, ka vadītāji par visnoderīgāko studiju laikā atzīst ārpus pamata nodarbībām iegūto pieredzi prakses laikā un praktiskajos treniņos. Nākamās pēc nozīmīguma ir stratēģijas un līderības nodarbības. Un tikai aiz tām - visas pārējās, kā, piemēram, mārketings, finanses u.c. Arī Londonas Biznesa skolas veiktā uzņēmumu īpašnieku aptauja par to, kādas prasmes viņi vēlētos uzlabot saviem vadītājiem, parāda, ka visas uzlabojamās kompetences ir sociālās prasmes, tādas kā elastība, spēja pielāgoties, tālredzīgs skatījums u.c.

Darba tirgū pieprasījums pēc vadītājiem šobrīd pieaug, vienlaicīgi pieaugot prasībām pret kandidātiem. Tomēr prasības neaug proporcionāli - vairāk pieaug prasības pēc darba pieredzes, specifisku projektu vadības, noteikta tipa personības. Katram vadītājam ir jāizvērtē, kas ir galvenais viņa darbības veiksmes kritērijs. Konkurētspējīgs vadītājs attīsta sevi - katrs to dara pēc saviem ieskatiem un individuālās izpratnes par vadītāja darbu: iestājas augstskolā, piedalās kursos un semināros, apgūst dažādas tehnikas sava ikdienas darba optimizēšanai, strādā individuāli ar kouču vai pat psihoterapeitu. No visām iespējām augstskola nav tā, ko izvēlas vadītāji ar vajadzību attīstīt, piemēram, stresa noturību, vadītprasmes, emocionālo inteliģenci.

Augstskolās būtiski pietrūkst sociālo vadības kompetenču attīstības programmu. Tam vienkārši netiek pievērsta uzmanība sakarā ar to, ka tās nav īsti <> un mērāmas lietas, līdz ar to paliek nepietiekami novērtētas. Tātad, ja gribam, lai vadītājs ir pilntiesīga profesija ne tikai formāli, ir daudz jāstrādā pie izglītības programmu izmaiņām un to pielāgošanas reālai vadītāja ikdienai un pienākumiem, ar kuriem vadītājs saskarsies realitātē.

Vēl viena izglītības iestādes funkcija, mācot profesiju, ir iemācīt tās ētikas kodeksu, kas darbojas kā regulēšanas mehānisms attiecīgās profesijas pārstāvjiem - profesionāļa pieņemšanas vai noraidīšanas rīks. Atšķirībā no mediķiem un juristiem, vadītāji neievēro kādu vienotu un universālu ētikas kodeksu. Lai pilnveidotu izglītības sistēmu, rodas nepieciešamība tādu ieviest, taču eksperti nav vienprātis par tā būtību un arī pašu izveidošanas un ieviešanas mehānismu. Situāciju vēl vairāk apgrūtina nespēja definēt vadītāja specializāciju pietiekami šauri, lai varētu radīt pilnvērtīgu profesijas standartu un ieviest ētikas kodeksu.

Pastāv arī viedoklis, ka vadītāja darbs nekad nebūs profesija, jo tā ir māksla, radoša disciplīna vai pat spēle, kurā veiksme ir atkarīga tikai no paša vadītāja pareiza dvēseles stāvokļa, noskaņojuma, iedvesmas un spējas dalīties ar citiem visās šajās īpašībās. Neviens diploms to nenodrošina, līdz ar to svarīgs ir tikai cilvēka darbs ar sevi, savu personību un viņa pieredze. Uzņēmuma vadība var tēlaini tikt salīdzināta ar visu tajā strādājošo cilvēku enerģiju vadību.

Vadītājam nekad nav tik specifisku un paredzamu darba pienākumu kā citu profesiju pārstāvjiem (piemēram, zobārstam, grāmatvedim, advokātam). Tie pienākumi, kurus var "sataustīt" un izmērīt, nav vienīgie noteicošie vadītāja veiksmes kritēriji, pārējie var tikt saukti dažādi - līderības potenciāls, harizma, spēja aizraut utt.

Lai kurā pusē atrastos jūsu viedoklis par to, vai vadītājs ir, vai nav profesija, jums vienmēr būs daļēja taisnība. Taču, ja šis ir tas laikmets, kad biznesā lielāka uzticība ir redzamām, taustāmām, mērāmām vienībām, gribētos, lai darba devējs varētu pamatoti vairāk uzticēties augstskolas diplomam. Turklāt, respektējot uzņēmumu vajadzības, biznesa vadības izglītībai nav jābūt tikai profesionālo prasmju iegūšanas vietai, bet gan līderu attīstības videi. Tieši šādas vides radīšanai ir jāpievērš lielākā uzmanība, pilnveidojot augstskolu programmas. Arī topošajiem vadītājiem, izvēloties izglītības iestādi, būtu jāņem vērā, cik labvēlīga ir tās vide līdera potenciāla attīstībai un vadītprasmju, sociālo kompetenču treniņam.