Kādreiz izdodas satikt grāmatas, kas ar absolūtu precizitāti noformulē visu, ko Tu jūti, bet pats tā arī nespēj noformulēt. Man šoreiz tāda izrādījās Džeremija Rifkina “Trešā industriālā revolūcija”. Grāmata par to, ko mēs varētu darīt tad, kad beigsies šķietami neiztērējamie naftas un ogļu krājumi zemes dzīlēs. Rifkins eleganti savij kopējā stāstā industriālā laikmeta pretrunas, kuras mums labpatīk neredzēt, un par kurām ir ērtāk nedomāt kā domāt. Rakstu šo,  pirms es aizdodos iegādāties solāros paneļus, elektroautomobili un rezervēt vismaz 2 nedēļu atvaļinājumu Annas Ozoliņos.

Industriālisms balstās ekonomikas teorijā, kas uzbūvēta uz Òūtona mehānikas likumiem, kas paredz nepārtrauktu kustību uz priekšu, kā arī iespēju, katru kustību pavērst pretējā virzienā. Diemžēl tas tā nav ne dabā – pelnus un izplūdes gāzes no sadedzinātajām oglēm un naftas nav iespējams atkal pārvērst oglēs, tāpat kā nav iespējams reversēt uzņēmumu un cilvēku attīstību.

Šķietami precīzāk ekonomiskos procesus var skaidrot ar termodinamikas likumiem, kas paredz, ka enerģija brīvi plūst, un tās dabiskais virziens ir pāriet no augstāka uz zemāku, lai izlīdzinātos. Lai to novērstu neatliekt nekas cits kā sargāt enerģiju no saskares ar objektiem vai subjektiem, kam piemīt zemāka enerģija. Piemēram, aristokrātiem ļaut precēties tikai ar aristokrātiem, nodrošināt noteiktas informācijas pieejamību tikai augstākiem pārvaldības līmeņiem, nedalīties ar iegūtajām profesionālajām zināšanām, lai pasargātu sevi no konkurences.

Bet tas nav ilgtspējīgi, ko pateikt jebkurš tirgvedības speciālists – vienīgais, kas ļauj izdzīvot un pastāvēt ilgtermiņā ir nevis aizsardzība, bet gan spēja radīt. Tieši tas, ka vairošanās (radīšanas) instinkts ir spēcīgāks par izdzīvošanas ir ļāvis cilvēku un visām citām sugām izdzīvot līdz pat mūsdienām.

Dabiskums vai precīzāk atgriešanās pie dabas ir tas, par ko ir trešā industriālā revolūcija. Par to, ka nav iespējama nepārtraukta augšupejoša attīstība, ka arī ekonomika ir cikliska, un ka iespējams ierastie veiksmes rādītāji, piemēram iekšējais kopprodukts un globālais inovāciju indekss nav korekti mērījumi, jo tie neparāda to, kas cilvēkiem patiešām ir svarīgs – svaigs gaiss, veselīga pašaudzēta pārtika, mīlestība un prieks. Jo tiem nevar piekārt cenu.

Būšana ekonomiski aktīvam ir neatņemama pieauguša mūsdienu cilvēka dzīves sastāvdaļa, un, protams, ka arī cilvēkam bija/ir jādarbojas atbilstoši Òūtona mehānikai. Domāju, ka ne vien es, bet aºī daudzi citi uz savas ādas  ir pārliecinājušies, cik nelāgas sekas ir tam, ka cilvēks darbojas tā, kā vajag nevis tā, kā viņš/a jūt. Tieši būšana un darbošanās atbilstoši savam unikālajam kodam (ekopsiholoģja) nodrošina cilvēka ilgtspējību.

Esošie industriālās ekonomikas likumi paģēr racionālu cilvēka rīcību, kas tik ļoti atbilst homo sapiens definīcijai, bet tikai spēja akceptēt savas un citu cilvēku emocijas ļauj mums justies laimīgiem, liekot pāriet nākamajā cilvēces attīstības stadijā homo empathicus. Kļūt par cilvēku, kas apzinās sevi kā daļu no universa, kas ir saistīta ar visām citām universa daļām – zemi, kokiem, zāli, dzīvniekiem un putniem, un kas ir līdzvērtīga ar tām. Kas nevis izmanto sev līdzīgos, bet dzīvo saskaņā ar tiem – citus cilvēkus ieskaitot. Un, ja tā padomā, tad ir pilnīgi nesaprotams, kur tad pamats tai cilvēka lepnībai, ja cilvēks sastāv no 90% ūdens, bet ezers no 100%, tad atšķirība ir 10%. Tad tieši kur ir pārākums?

Cilvēka iedomība cilvēci aizvedusi tālu prom no dabas. Tik tālu, ka piemēram psihoterapijā pat  nerunā par tādu garīgo slimību iemeslu kā dabas trūkums organismā vai disfunkcionālas attiecības ar dabu. Mēs izdomājam visādus iemeslus, kāpēc bērni nevar spēlēties ārā, kāpēc ir bīstami pieskarties dzīvniekiem un kādas tikai baktērijas neslēpjas nenomazgātās rokās. Tajā pat laikā kļūstam aizvien nervozāki, saspringtāki un saslimstam ar aizvien retākām slimībām. Lai gan zāles ir vienkāršas un, iespējams, tepat blakus – atrast saskaņu ar dabu – savējo un Visuma. Un sākt var pavisam vienkārši – atjaunot savu enerģiju 40 minūtes pastaigājoties dabiskā vidē.

Un te nu ir tas, kāpēc Rifkina grāmata mani tik ļoti uzrunāja – pirmkārt, manas aizdomas par to, ka kļūda industriālajās darba attiecības ieguva vārdu – tās nav dabiskas, un tāpēc nevar būt ilgtspējīgas, kas ir pretrunā visiem tiem biznesa ilgtermiņa saukļiem.

Otrkārt, Rifkina grāmata dod lielisku pamatojumu manai cerībai, ka gan es, gan mani bērni un mazbērni varēs dzīvot Latvijā un būt laimīgi, spējot nodrošināt labu dzīvi sev un saviem mīļajiem, jo trešā industriālā revolūcija ir par to, ka mēs katrs radam sev nepieciešamo enerģiju, dalāmies ar to, kas paliek pāri un esam savienoti ar visu pasauli, lai kur tā arī neatrastos. Un mēs esam šeit –Latvijā!