Viena no manām “lielajām” atklāsmēm manā jaunajā dzīvē ir  Kena Vēbera integrālā dzīves prakse. Tā savā būtībā ir pavisam  vienkārša un stāsta par to, ka cilvēks izpaužas četrās dimensijās – kā fiziskais ķermenis, prāts, gars un jūtas. Katru šo dimensiju var attīstīt dažādos līmeņos sākot ar egoistisko ultrasarkano un tiecoties sasniegt augstāko līmeni  - spodru gaismu.

Sākotnēji darba tirgum bija vajadzīgs tikai fiziskais ķermenis, lai nodrošinātu nepieciešamo biznesa funkcionalitāti, jo to, kam un kā jābūt izdarītam noteica neliela saujiņa cilvēku – kapitāla īpašnieki un “teilorisma” radītie vadītāji. Attīstoties visa veida zinātnēm un īpaši jau informāciju tehnoloģijām, biznesam daudz vairāk kā rokas un kājas kļuva vajadzīgs prāts. Tajā brīdī, kad izrādījās, ka cilvēki daudz labprātāk pērk no smaidīgām pārdevējām/-iem, un par zinātni kļuvusī psiholoģija pierādīja, ka cilvēks, kas jūtas emocionāli komfortabli, ir daudz ražīgāks, emocijas (jūtas) arī kļuva par vienu no neatņemamām biznesa sastāvdaļām. Šodien, kad pat laika apstākļi kļuvuši neparedzami, biznesa pasaule aizvien vairāk pievēršas garīgumam, meklējot spēku sevī un kosmosā, jo skaidrs, ka kādreiz labi izdomātie biznesa dzīves likumi nedarbojas.

Mans pēdējā mēneša novērojums liecina, ka Latvijai šķiet cilvēka jūtu atzīšana par būtisku biznesa veiksmes faktoru ir pagājusi garām. Jautāju 3. kursa studentiem par to, kas tad īsti ir cilvēks, par ko mēs domājam, kad sakām vārdu “Cilvēks”. Neticami, bet tieši emocijas, jūtas bija tas, ko studenti nevarēja nosaukt vārdā.

Kādam sadarbības partnerim aizrādīju, ka viņa paviršā attieksme un neizdarība, liek man justies nenovērtētai, un saņēmu atbildi, ka “man nav saprotams šis emocionālais outburst” (jūtu izvirdums). Mūsu ikdienā pat nav vārdu, lai par jūtām mēs izteiktos latviešu valodā.

Un man pašai vēl joprojām ir ļoti grūti otrai pusei pateikt, ka nav pieņemami braukt pāri ar tanku un izlikties, ka viss ir kārtībā, jo tā taču dara visi, jo tas taču ir tikai bizness, jo emocijas ir jānoliek malā, lietošanai vēlāk…Tomēr priecājos, ka vismaz sev, es to varu atzīt un pieņemt lēmumu – vai teikt otrai pusei un attīstīt mūsu attiecības jaunos līmeņos, vai noklusēt, ļaujot sadarbībai nomirt, tāpat kā nomirst daļa manis, kontaktējoties ar konkrēto cilvēku, kam mani nevajag veselu, bet tikai to, kas tam ir izdevīgs.

Ko ar to visu darīt? Trenēt – katru dienu 1 minūti veltīt ķermenim (esmu dzirdējusi, ka ļoti palīdz tāds vingrojums no jogas kā “Sveiciens saulei”), prātam (mācīties, lasīt grāmatas), garam (lūgties, meditēt)  un jūtām (sapņot, nodoties dažāda veida terapijām). Ja viena minūte šķiet pārāk īss brīdis, var veltīt arī vairāk laika, lai beidzot sevi sajustu kā vienu, veselu un laimīgu cilvēku.