Jo vairāk es domāju par to, kā norēķināties par darbu, ko cilvēks ir darījis manā labā, jo vairāk man piemērotāks šķiet vārds “atlīdzība”. Atlīdzība, jo ietver sevī sakni no vārda “līgums”. Un stāsts tiešām ir par iespēju izlīdzināties. Man vajadzēja, lai tiktu kaut kas izdarīts, kāds cilvēks to darīja – ieguldīja savu laiku, zināšana un pūles. Un kādā brīdī mums ir jāizlīdzinās.

Jo parasti līgumā mēs vienojamies algu. Atalgojumu – konkrētu naudas summu, kuru darba devējs maksās darba ņēmējam. Un tas it kā ir vienkārši. Bet tā kā abās pusēs strādā cilvēki, tad pārādas blakus efekti, piemēram, tradīcijas. Tādas tradīcijas kā Ziemassvētku balle, veselības apdrošināšana un pusdienu atlaides. Šādi draba devējs izrāda papildus rūpes par darba ņēmēju, un darba ņēmējs to jūt. Darba ņēmējs to ne vienmēr izmantos, bet viņam būs svarīgi, ka kaut kas tāds ir. Šī atlīdzības daļa ir “labums”, kas darba devējam tāpat kaut ko maksā, savukārt darba ņēmējs izjūt darba devēja rūpes par viņa lkabklājību.

Vēl viena atlīdzības daļa ir tā, kas nav izrēķināma skaitļos ne vienā, ne otrā darba līguma slēdzēja pusē ir sadarbībā un kopējā rezultātā ieliktā sirds, dvēsele, patiesas rūpes par izaugsmi un jauks mikroklimats. Un arī tam jāizlīdzinās. Un šajā gadījumā, kas saucas nemateriālā motivācija, nav iespējams ieguldīto enerģiju konvertēt naudā. Dažreiz, kad darbiniekiem ļoti sāp, ka neviens uzņēmumā nav novērtējis viņu cilvēcisko ieguldījumu, viņi prasa algas pielikumu, jo šķiet, ka tā būtu vienkāršāk.

Un brīžiem arī darba devējiem šķiet vienkāršāk samaksāt par piegādātu produktu, rezultātu skaidrā naudā, jo drabs taču ir tikai darbs. Bet tas nav iespējams. Jo gan darbu dod, gan darbu ņem vēl joprojām cilvēki.Veseli cilvēki, kas sastāv gan no ķermeņa, gan prāta, gan jūtām. Vēlēties, lai kaut ko no tā cilvēks atstāj mājās, kad nāk pie mums strādāt var, un tad nevajag brīnīties, ka pie mums strādā cilvēki bez iniciatīvas, enerģijas un saimnieka attieksmes.

Tāpēc darba devējiem un darbā ņēmējiem jāizlīdzinās. Jāizlīdzinās, lai  tā, lai abas puses varētu būt laimīgas. Laimīgas, jo nevienam nav aizvainojuma par nepateiktām un nepiepildītām gaidām. Un mēs katrs zinam, ka otra puses ir darījusi labāko iespējamo, lai līgums tiktu izpildīts.

Man ļoti patīk stāsts par kādu uzņēmēju, kurš darījuma noslēdzoties paspiež roku sadarbības partneriem un skatoties acīs pajautā “Esam šo paveikuši. Un mēs esam norrēķinājušies, jā?”