Šodien mēs ļoti daudz runājam par cilvēkiem, par cilvēkiem visdažādākās nozīmēs - par cilvēku labklājību, pamatvajadzību nodrošināšanu, izglītību un darbu. Visās šajās runās mani bieži vien pārņem sajūtas, ka tieši pats cilvēks ir aizmirsts. Mūs interesē budžets, atalgojums, optimizācija, naudas resursu samazinājums, bet kas visos šajos procesos notiek ar cilvēku, mēs bieži vien nedomājam. Mēs nedomājam par jauniešiem, kuri ir ieguvuši vairākus tūkstošus latu vērtu augstāko izglītību, bet šajā darba tirgū nevienam nav vajadzīgi. Mēs nedomājam par pensionāriem, kas nebauda pelnītās vecumdienas, jo domas par izdzīvošanu aizņem viņu prātus. Kas Latvijā notiek ar cilvēkiem? Vai cilvēki Latvijai šobrīd ir vajadzīgi?

Manuprāt, mūsu valsts galvenais resurss ir tieši cilvēki. No vērtīgām dabas bagātībām mums ir tikai meži un vairāk nekā... Bet mums ir cilvēki... par kuriem mums vajadzētu domāt visvairāk un pirmām kārtām. Šī gada pavasarī man bija iespēja piedalīties personāla vadības kongresā Singapūrā un šo kongresu atklāja cilvēkresursu ministrs. Singapūra arī tāpat kā Latvija ir maza valsts un viņi ir sapratuši, ka cilvēki ir šīs valsts galvenā vērtība. Vai arī mūsu valstī nevajadzētu valstiskā līmenī kādam sākt domāt par cilvēkiem. Es nākotnē Latviju vēlētos redzēt tādu, kur katrs cilvēks jūtas vajadzīgs, kur gan pret jauniešiem, gan veciem cilvēkiem valsts izturas ar cieņu, kur katrs cilvēks saka, kā viņš lepojas ar savu valsti... un jaunieši vēlētos šeit palikt, mācīties un strādāt...