Atziņas no Pasaules Izglītības Inovāciju samita (WISE, World Innovation Summit for Education) Katarā, 7.-9.decembris 2010.

2010.gada nogalē man kopā ar kolēģiem no dažādām Latvijas izglītības jomām bija iespēja piedalīties Pasaules Izglītības Inovāciju samitā WISE (World Innovation Summit for Education). Jau otro gadu Kataras* galvaspilsētā Dohā pulcējas vairāk kā 1200 izglītības profesionāļi no visas pasaules. Šeit vienkopus tiek atvesta svaigākā pieredze un būtiskākie sasniegumi pasaules valstu izglītības sistēmās. Samita diskusijas aptver izglītību kā vienu veselumu - sākot no bērna pirmajiem soļiem izglītībā līdz pat darba tirgum un mūžizglītībai. Foruma runātāji vislielāko uzsvaru liek uz to, ko mēs klasiski esam pieraduši saprast ar izglītību - skolas un augstskolas. Un tas ir ļoti labi, jo pieaugušo izglītībā un darba tirgū cilvēki ienāk ar tām prasmēm, kuras viņiem devusi skola.

WISE ir forums pasaules izglītības nākotnei (tieši tāpat kā ir pasaules ekonomikas forumi), kura pamata jautājums ir: KĀ MĒS IZGLĪTOJAM IKVIENU? Viedokļu līderi un lēmumu pieņēmēji šeit satiekas, lai veidotu gudru (pasaules līmeņa) izglītības sistēmu, kura, sākot no bērna pirmajiem soļiem līdz mūžizglītībai, mērķtiecīgi veido 21.gadsimta cilvēku. Šeit es vairāk atspoguļošu idejas, kas attiecas uz mums - darba devējiem un personāla vadības speciālistiem.

Kāpēc Katara? Katara kā valsts soli pa solim veido savu nacionālo attīstību un to ir atspoguļojusi savā Nacionālās attīstības vīzijā 2030 (brīvi var izlasīt internetā, meklējot „Qatar 2030"), kas skaidri pasaka valsts vēlmi un rīcību savu nākotni veidot caur cilvēku attīstību. Mums kā samita dalībniekiem un šīs valsts viesiem bija iespēja redzēt, kā tieši tiek veidota mācīšanās vide, kā to vērtē valsts izglītības profesionāļi, jaunieši un studenti. Katara drosmīgi demonstrē savu vēlmi atvest pie sevis labāko praksi izglītībā un dalīties pieredzē ar citiem. Latvijai ir ko mācīties!

Dohā sadzīvo modernais un tradīcijas. Foto no mana personīgā arhīva.

Izaicinājumi izglītībā vairs nav ierobežoti ar valsts ģeogrāfisko kontūru - valstis viena no otras var mācīties, sasaistot mācīšanās „pasaules", tādējādi iegūstot pilsoņus, kas domā pāri valstu robežām, bet ir gatavi savas zināšanas un prasmes izmantot savas valsts labā. Mums ir jāsaprot, ka ekonomika un komunikācija ir globāla, pasaules kultūru atšķirības izplešas pa visu zemeslodi. Izaicinājums ir - kā sabalansēt šo kultūru dažādību, kā būt globāliem, vienlaikus saglabājot tradīcijas un nacionālās iezīmes. Līdz ar to pasaulei un katrai valstij atsevišķi ir vajadzīgi pilsoņi, kas prot veidot šādu (globālu) šodienas un nākotnes dzīves vidi. Es domāju, ka Latvijai, tāpat kā daudzām citām valstīm, ir nopietni jādomā, kā veidot cilvēkos attieksmi (citāti no WISE):

• „es pats esmu pārmaiņas - tādas, kādas es vēlos redzēt pasaulē";
• „es esmu daļa no kopienas, kas veido progresu nozīmīgu problēmu risināšanā";
• „es varu atbalstīt savu valsti un mana valsts var atbalstīt mani".

Bet - nav jau tādas mistiskas „valsts". Tie esam mēs paši, kuri grib un dara: iesaistīties valsts attīstībai nozīmīgās diskusijās, paust viedokli caur asociācijām, izteikt priekšlikumus ne tikai „tālajam sapnim", bet reālai rīcībai.

Un te - „medus maize" darba devējiem. Viena no samita atziņām: darba devēji nedrīkst būt atkarīgi no tā, ka darba tirgū ienāk cilvēki ar senām prasmēm. Jau 4-5 gadus senas zināšanas ir novecojušas. Ja paraugāmies Latvijas notikumos - darba devējiem gan nav laika gaidīt daudzus gadus, kad no skolas sola darba vietā ieradīsies „ideālais darbinieks". Mums ir jāsāk ar to, ka darba vietās attīstām šodienas ekonomikai atbilstošus darbiniekus, lojālus gan uzņēmumam, gan valstij. Tā aug valsts J.

Ne mazāk būtisks ir jautājums „Kādam jābūt skolotājam, lai šo uzstādījumu realizētu?". Kā mācīt, lai darba tirgū ienāktu cilvēks PROTOŠS MĀCĪTIES. (Ar vārdu „skolotājs" es šeit un turpmāk saprotu arī pieaugušo pasniedzēju, kas māca mūsu darbiniekus darba vietās). Mums ir vajadzīgi skolotāji, kuri var nodrošināt izglītības kvalitāti. Mums nevajag skolotājus, kas māca, mums vajag skolotājus, kas iedvesmo. Skolotājs un mācāmais ir partneri, viņš ir „rīks" cilvēkam, kurš mācās - skolotājs palīdz mācīties un iegūt zināšanas/prasmes. Skolotājs, kurš prot mācīt caur dilemmu un paradigmu risināšanu, veido uz zinātni balstītu cilvēku attīstību. Skolotājs, kurš prot mācīt līderību, prot izmantot mentoringa un treniņa pieeju, lai zināšanas nodotu cauri paaudzēm.

Kā labas izglītības rezultāts ir cilvēks ar „21.gadsimta prasmēm" - tās ir prasmes, lai sastaptos ar augošo ekonomiku un notikumiem pasaulē:

• kritiska domāšana par lokālām un globālām lietām - prasme kritiski analizēt un veidot viedokli, nepazaudējot esenci un būtiskos aspektus;
• eksperimentāla novērošana;
• tolerance - citu/atšķirīgā respektēšana, saglabājot savu identitāti (šo es uzsveru īpaši, jo tolerance Latvijā ir ļoti zemā līmenī un bieži ir pamata iemesls, kādēļ neprotam sadarboties, diskutēt, radīt, vērtēt...);
• prasme paust viedokli (būt „ar balsi") un diplomātiskas komunikācijas prasmes;
• prasmes strādāt kopā dažādos (arī starpnacionālos, kompleksos) projektos;
• prasme iesaistīt citus un attīstīt citus;
• prasme analizēt un novērtēt rezultātus un sasniegumus;
• mērķtiecība un prasmes darboties sistēmiski;
• svešvalodu prasmes, nepazaudējot savu valodu;
• progresīvas zināšanas tehnoloģijās un izmantot sociālos tīklus un tehnoloģijas sevis attīstībai;
• stratēģiska domāšana;
• spēja formulēt procedūras un attīstības programmas, kā arī tās ieviest praksē.

Mums ir „Latvija 2030", bet kā tas izpaužas darbos? Ko darīt Latvijā? Pirmkārt - veidot vienotu izpratni, ka valsts var sasniegt savus ekonomiskos mērķus tikai ar zinošiem, lojāliem un darīt gribošiem cilvēkiem. Otrkārt - skaidri noformulēt, kas ir izglītības rezultāts un kāpēc tieši tāds ir nepieciešams. Un tad var sākt rīkoties. Valsts investē savu cilvēku izglītībā ne jau tādēļ, ka „tā ir labi darīt un visi tā dara". Valsts investē izglītībā, lai veidotu savus cilvēkus, kas nākotnē var veidot personīgo un kopējo labklājību. Un mūsu valstij reiz par visām reizēm no šīs vietas arī būtu jāsāk...

Samita dalībnieku uzdevums ir WISE atziņas izplatīt savā valstī, skaidrot sabiedrībai norises pasaules un lokālajā izglītībā, pastāstīt par labo praksi, iecerēm, darbiem un rezultātiem. Es ar prieku nesu šo misiju ne tikai informējot, bet darot - līdzdarbojos gan projektā „Iespējamā misija", gan ikdienā strādājot organizāciju darbinieku attīstībā, gan IZM ESF aktivitātē „Pedagogu konkurētspējas veicināšana izglītības sistēmas optimizācijas apstākļos". Un tas noteikti vēl nav viss, es atbraucu ar idejām, kā es savu pieredzi vēl varu pielietot, kā „aiznest" darba devēju vajadzības līdz izglītības profesionāļiem, lai mūsu jaunieši darba tirgū ienāktu ar dinamiskajai darba videi vajadzīgo attieksmi un prasmēm. Arī pašreiz notiek labas diskusijas un ierosmes - ikviens interesents var palūkoties IZM, Iespējamās misijas mājas lapās, un citur, izlasīt manu kolēģu paustās atziņas (Zanes Oliņas komentārs Kapitālā (janvāris, 2011) "Vai labi diezgan?" un raksts Rīgas Laikā (janvāris, 2011) "Viedokļi datu vakuumā", Zanes Ozolas raksts Latvijas Avīzē (2011.g.4.janvāris) "Izglītībā - 21.gs.prasmes", Evijas Papules prezentācija par WISE atziņām IZM rīkotajā starptautiskajā izglītības konferencē „Konkurētspējīga izglītība: radošums, aktivitāte, līdzdalība" (15. decembris, 2010), un vēl, un vēl...).

Ja nesāksim šodien, nebūs arī 2030-ajā.

*) Katara (Qatar) ir neliela arābu valsts, pussalas formā, kas iestiepjas Arābu jūrā (Persijas līcī). Tā ir 6 reizes mazāka par Latviju ar 1,7 miljoniem iedzīvotāju (no tiem gan tikai aptuveni sestā daļa ir pilsoņu, pārējie ir šīs valsts iedzīvotāji, kas ieradušies no citām zemēm). Vairāk par Kataras attīstību variet lasīt „Lietišķajā Dienā", Nr.4, 2011.gada 25.janvārī.