Pēdējā laikā Latvijā ir aktualizējusies diskusija par valdes locekļu  statusu darba tiesību izpratnē, tai skaitā par jautājumu, vai starp sabiedrību un valdes locekli ir jāslēdz darba līgums, ja attiecīgā persona sabiedrības labā veic darbu, kas nav saistīts ar Komerclikumā paredzēto sabiedrības vadību un pārstāvību (skat. Jurista vārds Nr. 9(708), 2012. gada 28. februāris).

Valsts ieņēmumu dienesta (VID) pozīcija ir līdzīga tai, kas ir ietverta divos pirmās instances administratīvās tiesas spriedumos (spriedumi nav pārsūdzēti un ir stājušies spēkā). Saskaņā ar šo pozīciju tiek uzskatīts, ka jebkāds darbs, ko valdes loceklis ir veicis ārpus vadības un pārstāvības funkcijām, ir uzskatāms par veiktu darba tiesisko attiecību ietvaros. Ja par šiem papildus pienākumiem starp sabiedrību un valdes locekli nav noslēgts darba līgums, tiek uzskatīts, ka ir notikusi izvairīšanās no nodokļu nomaksas, t.i., valdes loceklim nav izmaksāta vismaz minimālā darba alga, no kuras ir jāietur iedzīvotāju ienākuma nodoklis un sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas. Līdzīgu, bet ne tik kategorisku, nostāju ir paudusi arī Labklājības ministrija un tās pārraudzībā esošā Valsts darba inspekcija.

Jāatzīmē, ka praksē ir liels skaits mazu sabiedrību, kurās vienīgais dalībnieks ir arī vienīgais valdes loceklis. Šādās sabiedrībās bieži vien veidojas situācija, kad vienīgais dalībnieks/valdes loceklis bez papildus atlīdzības veic tādas darbības, kas ir saistītas ar sabiedrības faktiski veicamo komercdarbību, nevis tikai ar sabiedrības vadību un pārstāvību. Arī lielākās sabiedrībās ar vairākiem valdes locekļiem ir ierasta prakse, ka valdes locekļi veic dažādus specifiskus uzdevumus, piemēram, valdes loceklis ir atbildīgs par kādu noteiktu ikdienas jautājumu risināšanu, darbojoties kā finanšu direktors vai juridiskā departamenta vadītājs. Šādos gadījumos ir visai grūti novilkt skaidru robežu starp vadības/pārstāvības funkciju un citiem veicamajiem uzdevumiem. Piemēram, ja valdes loceklis, kurš atbild par finanšu jomu, veic finanšu datu apstrādi un analīzi, varētu uzskatīt, ka tā jau vairs nav sabiedrības vadīšana un par šādu darbu būtu jānoslēdz atsevišķs darba līgums.

Vairāki vadošie komerctiesību eksperti (A. Strupišs, J. Kārkliņš) ir secinājuši, ka šāda VID un administratīvo tiesu pozīcija nav pamatota. Pirmkārt, neskatoties uz to, ka pēc definīcijas valdes pienākums ir veikt sabiedrības ikdienas vadību, Latvijā nav neviena normatīvā akta, kas uzliktu par pienākumu katrā gadījumā noslēgt darba līgumu starp valdes locekli un sabiedrību. Tieši pretēji - pašā Darba likumā ir paredzēts, ka valdes locekļi var veikt savus pienākumus ne tikai uz darba līguma, bet arī uz cita civiltiesiska līguma pamata.

Tāpat, nevienā normatīvajā aktā valdes locekļiem nav noteikts aizliegums sabiedrības labā veikt tādus pienākumus, kas nav tieši saistīti ar sabiedrības vadību un pārstāvību. Valdes locekļiem pašiem ir tiesības izlemt visus ar sabiedrības komercdarbību saistītos praktiskos jautājumus, t.i., pieņemt darbā darbiniekus, nolīgt pakalpojumu sniedzējus vai pašiem uzņemties noteiktu darbību izpildi.

A. Strupišs norāda, ka nodokļu tiesībās, kā publisko tiesību nozarē, ir atļauts tikai tas, kas ir tieši paredzēts likumā. Tā kā likums paredz maksāt sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas tikai no aprēķinātajiem darba ienākumiem, tad VID nebūtu tiesību pieprasīt, lai tiek maksāti nodokļi no tādiem ienākumiem, kuri vispār nepastāv. Var piekrist arī J. Kārkliņa viedoklim, ka pieprasīt noslēgt atsevišķu darba līgumu būtu pamats tikai tādā gadījumā, kad ir konstatējama fiktīva valdes locekļa statusa noformēšana ar nodomu slēpt aiz tā darba tiesiskās attiecības.

Pagaidām atliek tikai minēt, vai Augstākā tiesa piekritīs šiem pārliecinošajiem argumentiem pret VID pozīciju. Kamēr tas nav noticis, sabiedrībām būtu uzmanīgi jāizvērtē iespējamie risinājumi katrā konkrētajā gadījumā, lai pēc iespējas izvairītos no tiešas konfrontācijas ar VID.