Radošums ir viena no visbiežāk pieminētajām kompetencēm, kad kāds ierunājas par to, kas cilvēkiem palīdzēs būs konkurētspējīgiem darba tirgū nākotnē. Kas tad ir tas, kas rada radošumu?

      Radošums ir Radītāja dzirksts, kas mīt katrā cilvēkā. Vai tā tiek cienīta un novērtēta manā darba vietā? Vai arī no manis negaida neko daudz vairāk kā pakļaušanos noteikumiem? Vai vēl trakāk – sagaida par daudz – bezierunu pakļaušanos komplektā ar pieprasījumu regulāri radīt kaut ko jaunu un interesantu?

      Radošums ir brīvība nebūt pareizam. Ja ir iespējams tikai viens pareizais risinājums, radošums nav vajadzīgs.

      Radošums ir brīvība pārkāpt robežas. Robežas, kuras definē sistēmas, kurās mēs strādājam. Robežas, kuras uzliek mūsu profesionālā tuvredzība. Robežas starp nozarēm un jomām. Robežas, kurās mēs paši esam ierobežojuši savu talantu.

      Radošums notiek brīdī, kad mēs ieraugam pasauli, kāda tā ir. Kad sagrūstam kopā ar savām ilūzijām par pasaules kārtību vai sevi, lai ieraudzītu savu spēku celties un iet.

      Radošums ir drosme. Drosme sapņot un drosme piepildīt savus sapņus, nevis iemarinēt tos kopā ar tomātiem, sēnēm un gurķiem.

      Radošums prasa laiku. To pašu laiku, kas priežu sveķus pārvērš dzintarā un smilšu graudu pērlē. Radošums nevar atnākt iespiests kalendārā starp divām sanāksmēm un atskaiti vadībai. Radošumam vajag “nekā nedarīšanas laiku”. Vai man tāds ir?

      Radošums ir disciplīna. Disciplīna mērķtiecīgi darīt savu darāmo. Kā Dullajam Daukam irties uz horizontu. Tādējādi veidojot savu identitāti. Tādējādi kļūstot autentisks. Tādējādi kļūstot savs.

      Radošums un latviskums. Latviešu spēja adaptēties kā radošuma izpausme. Kā tas izpaužas darba attiecībās? Latvija ir vienīgā valsts, kur tik jauni cilvēki 90-tajos gados kļuva par vadītājiem. Viens no skaidrojumiem šim fenomenam varētu būt, ka mēs pielāgojāmies tik ātri jaunai kārtībai, ka Rietumu uzņēmumi nešaubīgi nodeva pilnvaras pārvaldīt mums pašiem. Mēs daudz iemācījāmies. Ko mēs ar šo unikālo pieredzi darām šodien? Esam iemarinējuši kopā ar saviem sapņiem? Un tagad vēl 20-30 gadus līdz pensijai iesim uz darbu, baidoties, ka tikai kāds neizkonkurē mūs? Vai saliksim kopā savu pieredzi, drosmi un darba tikumu, lai radītu jauno? Jaunus biznesus, jaunas darbavietas (pat, ja tā ir tikai viena sev pašam), jaunu sākumu.

      Un vēl – man ir radusies teorija, ka radošums un motivācija ir, ja nu gluži ne viens un tas pats, tad noteikti dzīvo tajā pašā kāpņu telpā. Ja Tu cilvēkam tāpat kā kokam neļauj augt kā viņam gribētos un būtu labāk, viņš pārvēršas par “dārzeni” – kādu, kurš savā dobē sēž un gaida kārtējo minerālmēslu devu un žēlojas, ka saule pārāk karsta. Vai es augu savā darba vietā?

P.S. Paldies konferences organizētājiem par to, ka skaistās idejas skan ne tikai no skatuves, bet ir iemiesotas visā konferences procesā – nekur nav nekādas kontroles, un noteikumu es dzirdēju tikai vienu – nenest zālē kafiju. Katrs var augt kā viņam gribas.