Un paši to nemaz nemanot mēs iemācāmies teikt “Paldies!”. Paldies – tāpēc, ka tas ir pieklājīgi. Tā dara labi audzināti ļaudis. Un tas ir jauki. Tikai cik reižu no manis dienā pateiktajiem “Paldies” tiešām ir domāti patiesi un no sirds? Un cik – tāpēc, ka es esmu audzināta teikt paldies, ja kāds man kaut ko dod, pat, ja man to nevajag, pat, ja man tas šķiet muļķīgi un nevietā. 

Un tagad darbā. Pagājušonedēļ, lūdzu semināra dalībniekus atcerēties un minēt kā piemēru situāciju, kur viņi ir pateikuši jēgpilnu paldies par padarīto darbu, vai varbūt kāds viņiem ir pateicis. Bija piektdiena, jau pavēls vakarā un neviens nevienu situāciju atcerēties nevarēja. Vēl pat drusku sadusmojās – kāda tur vēl situācija, protams, ka tad, kad kolēģis ir izdarījis to, ko es viņam lūdzu, es pasaku “Paldies”. Es jautāju un kāda tieši bija situācija? Ko tieši kolēģis paveica? Kas bija tā vērtība, ko viņš radīja? Klusums.

Automātiskie “paldies!”. Es zinu, ka es pateicu “paldies”, es nemaz savādāk nevaru, man tas jau ir reflekss, BET …

Jēgpilns “Paldies!” ir pozitīva atgriezeniskā saite, kuru mēs sniedzam otram ar mērķi veicināt, lai viņš/viņa kādu konkrēto uzvedību atkārto. Bet automātiskais “Paldies!” – tas ir kaut kas pašsaprotams, tas nav nekas tāds. Es kā darbinieks savā pusē t arī visticamāk nolasīšu kā elementāru pieklājību. 

Tāpēc nākamreiz, kad kāds ko labu izdarījis mūsu (vai kopējā projekta labā) mēģinām atcerēties formulu:

SITUĀCIJA + CILVĒKA RĪCĪBA + IETEKME UZ MANI (PROJEKTU)+ PALDIES! = JĒGPILNA PATEICĪBA

Pasakām visu garo teikumu, lai gan paši, gan cilvēks atcerētos vērtību, ko viņš/a radījis.

Jā, un noteikti var pateikt jēgpilnu Paldies! Arī bez visa garā teikuma, ja mēs esam nepārprotamā situācijā, skatāmies viens otram acīs un esam uz tā paša viļņa, tad varbūt pat vārdus nevajadzēs (uzsist uz pleca, piemiegt ar aci, pamāt ar galvu…), lai otrs saprastu, ka IR. Šoreiz ir izdevies un otra puse to ir pamanījusi. 

Jā, un noteikti vienmēr un visos gadījumos ir jāsaka “Paldies!”.