Mana šīsvasaras lielā grāmata bija D. Levitāna “Sakārtotais prāts – domāt skaidri informācijas pārbagātības laikmeta” (Daniel J. Levitin “The Organized mind – Thinking Straight in the Age of Information Overload”).  To iegādājos vēlētos saprast kā tad neirozinātnes atklājumi var palīdzēt būt labam vadītājam, efektīvam  darbiniekam un gudram cilvēkam. Un tas noteikti bija vērtīgs pirkums.

Pat vēl neizlasot grāmatu līdz galam, regulāri pārstāstīju domas no tās visiem, kas gribēja manī klausīties . Galvenā doma – nekam nevar ticēt. Savām acīm nē – jo atkarībā no perspektīvas vai no vides, lieta var izskatīties lielāka vai mazāka, lai gan patiesībā tā ir tieši tāda pati.  Savām ausīm nē – jo atkarībā no tā, kas to saka un cik pārliecinoši, mēs varam dzirdēt vienu vai otru, lai gan patiesībā tas ir kaut kas trešais. Savām atmiņām nē – jo mēs nepārtraukti rediģējam savu atmiņas failu atbilstoši jaunai pieredzei vai situācijai.

Mūsu smadzenes nepārtraukti klasificē visa veida informāciju, pievienojot jauno informāciju kādā failā, ko smadzenes uzskata par tai vispiemērotāko. Tā – krokodils var ievietoties gan failā “zaļš”, gan failā “dzīvo upē”. Lai pēc tam vieglāk atrastu jebkuru informāciju vai priekšmetu, faili vai atvilktnes jāveido apzināti, apzināti piešķirot precīzu atrašanās vietu. Ļoti svarīgas lietas vēlams ielikt pat vairākos failos (atvilktnēs) – piemēram, šķirojot pēc laika perioda un klienta nosaukuma. Laba doma ir priekšmetus likt tur, kur viņi būs vajadzīgi – matu ķemmi pie spoguļa un skrūvgriezi unikālu mēbeļu skrūvēšanai ar skoču pielīmēt tās pašas mēbeles aizmugurē.

Tas prasa ne mazums disciplīnas, bet var būtiski atvieglot vajadzīgā atrašanu tad, kad tas ir vajadzīgs. Es tagad kārtoju failus datorā un atvilktnes mājās. Un kā jau tas pienākas, kamēr kārto ir vislielākā nekārtība, tāpēc par rezultātiem vēl pāragri spriest.

Laba doma ir arī nepiesārņot savu galvu ar atmiņām, kuras var uzlikt uz papīra vai uzticēt kādam elektroniskam informācijas nesējam. T.i., ja vajag pierakstīties pie friziera, tad vai nu to izdarīt tūlīt, vai arī ierakstīt darāmo lietu sarakstā. Man vēl tikai jāiemācās arī to darāmo lietu sarakstu ik pa laikam pārlasīt.

Interesanti, ka mūsu smadzenes ir ieprogrammētas pieņemt noteiktu skaitu lēmumu dienā. Un tās neatšķir vai Tu pieņem lēmumu ko ēst brokastīs vai kuros fondos investēt savu nopelnīto miljonu. Tāpēc iesaka svarīgās lietas izdarīt pašas pirmās, arī tad, ja ļoti negribas. Man tas paskaidroja, kāpēc ne reti es jau ap 10-tiem rītā nespēju padomāt, ja no rīta manu trīs bērnu dienas gaitu menedžments ir izrādījies sarežģītāks kā parasti. Tagad mācos no paša rīta neviesoties sociālajos tīklos un e-pastos.

Par e-pastiem – izrādās ir cilvēki, kas jau pieteikuši savu e-pastu bankrotu. Respektīvi – neatbildētu e-pastu ir tik daudz, ka vairs nevar atbildēt. Ieteikti tika 2 scenāriji: 1) no šodienas Tu atbildi uz visiem saviem e-pastiem + 10 no iepriekšējām dienām un tā, kamēr visi 1000 nelasītie e-pasti atbildēti, vai 2) Tu nodzēs visus nelasītos e-pastus, visiem saviem kontaktiem nosūtot ziņu, ka, ja ļoti vajag, lai uzraksta vēlreiz. Tas otrais variants tad arī ir bankrots.

Smadzenēm patīk saprātīga slodze. Tām nepatīk, ja viņas jau visu zinu un prot, tad viņām kļūst garlaicīgi un jūs žēlojaties par rutīnu. Savukārt, ja uzdevums ir pārāk sarežģīts, arī tad smadzenes atrod visādas citas interesantākas lietas, ko darīt. Tāpēc jāturpina vien mēģināt ik pa laikam darīt ko jaunu. Labā ziņa ir tā, ka smadzenes nesaprot vai tas jaunais ir parādījies tajā rutīnas pilnajā  darbā, vai tajā, ka vakaros mācies braukt ar moci.

Smadzenes labi var paveikt tikai vienu lietu vienā laikā. Pat, ja tā ir tikai vien minūte. Jebkura darbības pārslēgšana ir papildus slodze, tāpēc mēģināt vienlaicīgi izdarīt piecus darbus labi nav iespējams.

Interesanti, ka pat darot vienu lietu, cilvēks nevar paskatīties uz tās dažādiem aspektiem – rakstot dokumentu mēs neredzam tajā drukas kļūdas, savukārt paņemot rokās kolēģa uzrakstīto uzreiz pamanām sajukušos burtus un aizvakardienas datumus.

Smadzenēm ir grūti interpretēt procentus. Tāpēc jebkuru informāciju, ko saņem, vispirms absolutizē un tad vizualizē. Tikai tā var ieraudzīt patieso ainu un saprast vai 5% ir daudz vai maz, un vai tie vispār uz Tevi attiecas. Un vienmēr pajautā, kas notiek ar tiem pārējiem procentiem, par kuriem Tev nesaka. Tikai tad Tu varēsi teikt, ka Tev ir pilnīga informācija.

Un vēl nekad nepazaudē ziņkārību un zinātkāri – argumentācijā (gan veselības jomā, gan biznesā) pārsvarā tiek izmantota korelācija starp faktiem nenoskaidrojot cēloņus. Cēlonība izrādās nemaz tik viegli neatklājas, savukārt korelācija reti kad ir 100%, tāpēc nebrīnies, ka kaut kas, kas visiem palīdz, Tev nepalīdz nu nekādīgi.

Grāmatas nobeigumā autors aicina nākamajām paaudzēm iemācīt domāt skaidri, pilnīgi, kritiski un radoši. Man šķiet, ka to ir vērts iemācīties arī pašreizējām paaudzēm.