Pēc Covid-19 pandēmijas iestāšanās, esot 4 mēnešus mājsēdes režīmā un ievērojot ierobežojuma noteikumus, Karena Gladena Barre (Karen Gladden Barre) nolēma, ka ir pienācis laiks. Trīs bērnu māte nolēma aiziet no darba, lai pavadītu vairāk laika kopā ar ģimeni un pārskatītu savas iespējas.

Kā pati saka, ka pirms lēmuma pieņemšanas viņai likās, ka viss ir kārtībā, nejuta savu nogurumu un izdegšanu. Taču aizejot no darba, viņa izjuta sekas. Ideja par aiziešanu no darba viņai bija jau ilgu laiku, taču visu laiku atturējās ideju realizēt.

“Kad esi pieradis būs aizņemts, tad nejūti emocijas, nogurumu. Taču brīdī, kad esi apstājies no skrējiena, tad vairākas lietas nāk gaismā, kurām ilgi neesi pievērsis uzmanību. Piemēram, emocijas, intereses, sajūtas, parādās jaunas kaislības, kuras tev bija, bet biji par tām piemirsis,” tā Karena. Pašlaik, kad Karena nestrādā, viņa domā savu nākamo karjeras soli, taču ir sapratusi, ka elastīgums un attālinātas darba iespējas, nebūs tas no kā atteiksies.

Darba tirgus eksperti brīdina par aktīvu “aiziešanu no darba” vilni, jo darba ņēmēji Kanādā un ASV, kuri apsver vienīgo izeju no situācijas, ir aiziet no darba. Sākoties pandēmijai, saskaņā ar Kanādas statistikas pārvaldes datiem, no darba aizgājuši 130 000 darba ņēmēju, kuri izvēlējušies kādu laiku nemeklēt jaunu darba vietu, pavadot laiku mājās.

Kanādas Politikas centra vecākais ekonomists Deivids Makdonalds (David Macdonald) norādīja, ka ir bijuši divi “milzīgi periodi”, kad darba ņēmēji pameta darbu: 2020. gada marts un 2020. gada septembris, kas sakrīt ar skolēnu mācību gadu. Kā viņš saka:”2021. gadā sievietes ir devušās prom no darba lielākā skaitā nekā vīrieši, izņemot aprīlī, kad situācija normalizējās.”

“Neatkarīgi no tā, vai iemesli bija izdegšana, rūpes par ģimenes locekļiem, vēlmi pārkvalificēties vai mainīt karjeru, atlūgumu skaits palielinājās,” tā norāda advokāte un cilvēkresursu konsultante Laura Viljamsa (Laura Williams). Lauras Viljamsas ieteikums darba devējiem, kuriem būs jātiek galā ar to cilvēku skaita pieaugumu, kuri vēlēsies doties prom no darba, ir skaidri jāpaziņo kā mainīsies darba apstākļi darbā un kādas būs gaidas nākotnē. Kā Laura min, ka daudzi uzņēmumu vadītāji nedara tik efektīvu darbu, lai sniegtu darbaspēkam priekšstatu par to, kur lietas nokļūs, ņemot vērā elastību. Daudzi darbinieki jūtas kā tumsā.

Darba devējiem būtu skaidri jānorāda, kādas ir iespējas, kāda būs darba kārtība un drošības apsvērumi. Piemēram, ja ir plāni par pakāpenisku atgriešanos birojā, kā tas tiks organizēts? Nepārtraukta elastība attiecībā uz to, kā un kur darbinieki strādās, būs izšķiroši svarīga darbiniekiem, kas žonglē starp mājas dzīvi, “mājsēdi”, ierobežojumiem. Pat pēc vairāk nekā gadu ilgas darba vietas kultūras maiņas, tiek norādīta nepieciešamība palīdzēt darbiniekiem justies vairāk savienotiem, iesaistīties, īpaši, ja darbinieki pēkšņi strādā attālināti. Pievēršot uzmanību komunikācijai, elastībai, kultūras uzlabošanai, darba devēji var novērst risku liela darbinieku skaita aiziešanai. Savukārt, darbiniekiem, kuri vēlas doties prom no darba u laiku vai ilglaicīgi neatgriezties darba tirgū, tiek ierosināts padomāt par to kā aizej no darba un kāpēc. Tiek ierosināts darba devēju informēt personīgi, kaut ar video zvana palīdzību, nevis nosūtīt e-pasta vēstuli vai parakstītu iesniegumu. Nav izslēgta iespējamība, ka nākotnē būs jāstrādā ar iepriekšēju darba devēju vai kolēģiem, tāpēc vislabāk aiziet no darba, nesabojājot attiecības, izskaidrojot iemeslus un sniedzot atgriezenisko saiti, lai nebūtu “jādedzina tilti”.

Avots: Gaviole A., A workplace resignation boom may be looming. Here`s why, 2021