Iks, igrek un zet paaudzes un postmodernā personālvadība

Viņi, jaunie, atnāk ar pilnīgi citu pasaules skatījumu, viņiem nav laika pacietīgi izpildīt bezjēdzīgus uzdevumus, viņi grib, lai darbā būtu jautri, viņi grib tūlītējus panākumus. Un tagad visiem ir par ko runāt – kādi gan tie jaunie mūsdienās ir. Un pirms gadiem divdesmit tas būtu noslāpis pāris TV pārraidēs un avīžu virsrakstos, tad šodienas mēdiju izplatība pilnībā pievērsusies šim fenomenam. Man šķiet tādēļ, lai mēs nedomātu par kaut ko kam tiešām ir nozīme.

Kāpēc gan tie mūsdienu jaunie tādi padevušies? Atmetot to, ka katrai paaudzei zāle jaunībā šķitusi zaļāka un nākamās paaudzes ekstrēmas, jāatceras, ka pagājušā gadsimta 80-tajos gados industriālo laikmetu nomainīja informācijas laikmets. Kas ir jauki,  bet faktiski tas nozīmēja strauju darba vietu skaita samazināšanos, vadības līmeņu optimizāciju un darba procesu automatizāciju. Uzņēmumi optimizējās un restrukturizējās, atbrīvojot no darba simtiem tūkstošu cilvēku, pārceļot ražotnes uz Íīnu un turpinot veiksmīgi kotēties fondu biržās un klientu acīs. Tie paši uzņēmumi turpināja no saviem darbiniekiem pieprasīt lojalitāti, nu jau pilnīgas iesaistīšanās formā, bet simts gadus solītās drošības un  stabilitātes, ko piedāvāt darbiniekiem vietā vairs nebija.

Patiesībā nav jau  vēl šodien, bet to lojalitāti gribas, un gribas par to nemaksāt – atzīt, ka stabilitātes un drošības vairs nav , bet mēs jums varam piedāvāt nepārtrauktu jautrību, kamēr būsiet kopā ar mums, prasa drosmi. Tāpēc labāk pavaimanāsim par neiespējamajām iks, igrek un zet paaudzēm.

Ko par to domā jaunieši? Viņi vienkārši izdzīvo. Kapitālisma evolūcija ir pierādījusi, ka nevar izdzīvot akli iemīloties un uz mūžīgiem laikiem apsoloties vienai organizācijai (uzņēmumu vidējais dzīves ilgums ir 20 gadi, cilvēka darba mūžs vismaz 40 gadi), vienīgais veids izdzīvot ir iemācīties paļauties uz sevi nevis kļūt atkarīgam no viena darba devēja.

Kā būtu ar kādu pierādījumu, ka katra nākamā paaudze ir bijusi ļoti ambicioza salīdzinājumā ar iepriekšējo? Ieskatieties savā Linkedin profilā! Ja jau ap gadiem trīsdesmit pie sava kabineta varējāt piekārt zīmīti “Vadītājs” visticamāk, līdzīgi kā man, pirmās 3-4 darba vietas jums nebūs ilgušas ilgāk kā 1-1.5 gadu.

Risinājums?  Viena no manas bērnības mīļākajām dziesmām ir “Trīs runči kādā krogā” leģendārā Edgara Liepiņa izpildījumā, it īpaši tās pēdējais pantiņš

“Te pienāk jaunais runčuks

Un saka: “Veči, čau!

Man nav, kas jums reiz bija,

Bet ir kā jums vairs nav!”

 

Tāpēc nevis apskaudīsim jaunos par to, kā mums vairs nebūs, bet gan no sirds palīdzēsim viņiem pēc iespējas ātrāk sasniegt to, ko viņi vēlas, pārveidojot savus uzņēmumus, lai tie izdzīvotu kopā ar zet paaudzi nevis tiktu ragaviņās aizvilkti uz mežu.