Kāpēc apzinātība ir kļuvusi par modes kiedzienu?

Nevairīšos teikt, ka pēdējā laikā apzinātība ir kļuvusi par modes kliedzienu, par ko runā ikviens, kam nav slinkums. Vēl vairāk, apzinātībai tiek dēvēta gandrīz vai par panaceju jebkurai problēmai gan profesionālajā, gan personiskajā jomā: tā samazinās stresu ikdienā, uzlabos darba sniegumu, un pat palīdzēs zaudēt svaru. Un tas viss, praktiski bez ieguldījumiem un zaudējumiem, jo apzinātības prakse var tikt apgūta relatīvi īsā laikā un neprasa lielu piepūli. Bet, vai tiešām tas tā ir?...

Esmu SK, un pēdējos gados padziļināti pētu apzinātību darba vidē. Ja sākotnēji manas intereses iemesls bija personiskā pozitīvā pieredze un ziņkāre, tad pašlaik tā jau ir ieguvusi arī formālu akadēmisko ietvaru, jo apzinātība darba vietā ir kļuvusi par manu pētījuma mērķi doktorantūras studijās Krenfīldas universitātē. Šī iemesla dēļ manu turpmāko blogu mērķis ir piedāvāt jums ieskatu gan par to, kas ir un kas nav apzinātība, kā to var attīstīt, un kādi var būt organizācijas ieguvumi…un zaudējumi, veicinot apzinātību darba vietā. 

Bet sākšu ar bloga virsrakstā minētā jautājuma atbildi, tiesa ar atkāpi, jo vispirms ir jārunā par mūsu gadsimtu un prasībām, ko tas uzliek ikvienam no mums. Saskaņā ar pētījumiem, pēdējo 25 gadu laikā, pateicoties tehnoloģiju attīstībai, informācijas apjoms, kas gāžas pār ikvienu no mums ir vismaz pieckāršojies. Diemžēl mūsu smadzenes un spēja pārstrādāt informāciju ir attīstījušās miljonu gadu laikā, un spējais informācijas pieaugums ir radījis “progresa šķēres” – mēs vienkārši nespējam pielāgoties straujajām pārmaiņām. 

Vēl vairāk, uzmanības fokusēšana smadzenēm ir smags darbs, kas prasa lielu enerģijas patēriņu, jo, piekritīsies, ka pēc intensīvas darba dienas birojā, nogurums ir lielāks nekā pēc kartupeļu talkas laukos. Kāpēc? Pārsteidzoši, bet mūsu dabiskais stāvoklis ir klejojošais prāts jeb nelineārā domāšana, savukārt uzmanības koncertēšana patērē lielu daudzumu tīras glikozes – pašu dārgāko enerģijas degvielu, kādu mūsu ķermenis saražo. Ne velti angļu valodā ir teiciens “paying attention” jeb “maksāt (ar) uzmanību”, kas precīzi atspoguļo šī procesa esenci.

Citiem vārdiem, uzmanība ir mūsu lielākais mentālais resurss, kas vienmēr ir bijis ierobežotā apjomā, bet 21. gadsimtā ir kļuvis par deficīta preci, par kuru mēs maksājam augstu cenu. Šī iemesla dēļ izdegšanas sindroms, mentālā pārslodze, arī uzmanības deficīts ir kļuvis par ikdienu, un ir nepieciešams atrast risinājumu, kas palīdzētu šo resursu (uzmanību) saglabāt un atjaunot ātrāk un efektīvāk.

Tiek uzskatīts, ka apzinātības stāvoklis jeb, spēja fokusēt uzmanību un būt “šeit un tagad” dabiski piemīt ikvienam cilvēkam, tiesa, kādam vairāk un kādam – mazāk, bet ar konkrētas prakses palīdzību šo spēju var paaugstināt ikviens. Savukārt pieaugošais informācijas apjoms un uzmanības “muskuļa” pārslodze ir iemesls, kāpēc par apzinātību sākam daudz runāt tikai tagad. Citiem vārdiem, šis laikmets ir aktualizējis vajadzību pēc spējas, kas mūsos visos ir ilgstoši dusējusi, bet līdz šim pēc tās nav bijusi akūta nepieciešamība. Šis ir mans izskaidrojums, kāpēc apzinātības ideja rezonē ar tik daudziem un ir strauji kļuvusi populāra visā pasaulē. 

Apzinos, ka neesmu līdz šim skaidri definējusi, kas tad ir apzinātība, par ko detalizētāk pastāstīšu nākošajā blogā.