Sākums





Lietotājs:
Parole:

LPVA biedru stāsti

65012

"Neesat gatavi? Gatavojieties!" - Signe Knipše, speciāli DB, 2016. gada 23. marts
Apskatīt komentārus (0)


23.03.2016


 

Neesat gatavi? Gatavojieties!

Signe Knipše, speciāli DB, 2016. gada 23. marts 00:00

Iebraucējiem ir jāapgūst attiecīgās zemes valoda un viņiem jādod iespēja strādāt

Šos aspektus par pašiem svarīgākajiem emigrantu integrācijā uzskata starpkultūru eksperts Pelegrīno Rikardi (Pellegrino Riccardi). Rīgā viņš viesojās pēc Latvijas Personāla vadīšanas asociācijas uzaicinājuma ar lekciju par starpkultūru jautājumiem saistībā ar bēgļiem. LPVA, gatavojoties semināram, veica biedru aptauju: vai uzņēmumi būtu gatavi pieņemt darbā emigrantus. 70% atbildēja, ka nebūtu vis. «Domāju, ka Latvijā, Igaunijā un Lietuvā šādai sabiedrības attieksmei ir vēl viens papildu iemesls – padomju laika pieredze. Cilvēki jūtas ievainojami (vulnerable), un ievainojami cilvēki ir ārkārtīgi piesardzīgi pret visu, kas viņus var apdraudēt. Ja es būtu latvietis, es arī tā justos,» respektu pret baltiešu izjūtām demonstrē P. Rikardi.

Un tomēr, ko viņš ieteiktu Latvijas darba devējiem? «Gatavoties!» eksperts ir strups. «Jūs nevarat mainīt to, ka bēgļi ieradīsies Latvijā. Tas ir nolemts ES parlamentā. Nevar ietekmēt laikapstākļus, bet var piemēroti apģērbties. Ja tiks investēts iebraucēju izglītībā, nodarbinātībā, iesaistē, tad pēc ilgāka laika tam būs pozitīvi rezultāti: iebraucēju bērni apgūs valodu, iegūs izglītību, strādās, maksās nodokļus. Tas ir ilgtermiņa projekts. Kā jebkurā projektā ir jāpatur redzes lokā dažādi blakus efekti. Taču, apsverot pretējo: ja nebūs investīciju izglītībā, palīdzības darba atrašanā, kādas būs sekas?» P. Rikardi apšauba, vai valodu apgūs un integrēsies pieaugušie emigranti. Taču viņu bērni un bērnu bērni gan. «Norvēģijas statistikas biroja prognozes biedē norvēģus. Tās saka: 2050. gadā Oslo dzīvos vairāk ne-norvēģu nekā norvēģu. 2100. gadā Norvēģijā dzīvos 40 milj. iedzīvotāju – pašlaik ir 5 milj. – un 70% nepiederēs baltajai rasei. Manuprāt, viņi noklusē būtisku aspektu. To, ka 2100. gadā 70% Norvēģijas iedzīvotāju būs tumša ādas krāsa, viņi runās norvēģiski, šo cilvēku vecvecāki būs no Somālijas, Sīrijas u.c. valstīm. Taču viņi būs norvēģi.»

Piederīgs trim kultūrām

Pelegrino – arī profesionālajā darbībā viņš lielākoties lieto vārdu, nevis uzvārdu – pats sevi pieskaita pie trim kultūrām – itāļu, britu un norvēģu. Pagājušā gadsimta 50. gados P. Rikardi ģimene no maza ciematiņa Dienviditālijā pārcēlās uz dzīvi Lielbritānijā, kur viņa tēvs atrada darbu šokolādes fabrikā. Pelegrino, viņa brāļi un māsas gāja skolā, apguva angļu valodu. Kopš 1995. gada pats P. Rikardi dzīvo Norvēģijā, ir precējies, viņam ir trīs bērni. Viņš lasa lekcijas, vada seminārus par starpkultūru jautājumiem visā pasaulē, strādā arī kā personīgās izaugsmes treneris.

«Ziņās cilvēki kļūst par objektiem, bezpersoniskiem bēgļiem, taču cilvēku pamatvajadzības visā pasaulē ir vienādas. Atšķirīgs bieži vien ir izpausmes veids, tas, kas katrā kultūrā tiek pieņemts, akceptēts,» viņš uzsver. Piemērs no viņa dzīves. «Kur palikuši cilvēki?» neilgi pēc pārcelšanās Pelegrino vaicājis kādam norvēģim, norādot uz tukšām Oslo ielām svētdienas priekšpusdienā. «Laikam mežā,» vietējais īsi atbildējis. Kad viņa tēvs viesojies pie dēla ģimenes un Pelegrino sieva aicinājusi vīratēvu uz mežu, viņš nesapratnē, brīnījies: «Kāpēc? Nav ko darīt?» Itāļiem uzaicinājums uz mežu pastaigā saistās ar lietu kārtošanu mafijas stilā.

Citu acīs ieraudzīt sevi

P. Rikardi pasmejas, ka viņa veidotais pamatvajadzību saraksts atšķiras no Maslova piramīdas. Kā pirmo viņš nosauc nepieciešamību zināt, kas notiks, paredzamību. Emigrantu kontekstā, lai zinātu, kas notiek, ir nepieciešamas valodas prasmes. «Smadzenēm nepieciešams zināt. Tieši tāpēc mērķī vislabāk trāpa ziņas, kas ir godīgas (honest), skaidras un viegli saprotamas. To mēdz izmantot prasmīgi, dažkārt arī manipulatīvi politiķi,» secina P. Rikardi. Otrā vajadzība – būt piederīgam, būt saistītam. Pelegrino atceras, kā viņa tēvs un citi emigrējušie itāļi centās uz Angliju aicināt radiniekus, draugus. Viņš pats Norvēģijā izvēlējās citu pieeju: palika ārpus britu un itāļu kopienas, lai labāk integrētos. Norvēģijas kā valsts pieredze ar bēgļiem rāda, ka veiksmīgāk integrācija norit mazos ciemos, mazās grupās.

Trešā vajadzība, ko izceļ eksperts, – būt nozīmīgam. Cilvēks grib būt redzams, dzirdēts, saprasts. «Citu acīs ieraugām sevi. Arī lai šo vajadzību piepildītu, ir vajadzīga valoda, saiknes ar citiem.»

Ziemeļvalstīs esošā kultūrā ļoti tiek respektēts privātums, telpa. Šīs vērtības ikdienā nereti izpaužas kā distancētība. Līdz ar to iebraucēji paliek nosacīti savā vidē un vietējie – savā. P. Rikardi uzskata, ka atslēga saskarsmei ir patiesa ieinteresētība, pat ziņkāre. Starpkultūru saskarsmes kanoni saka: svešiem cilvēkiem nekad nejautājiet par ģimeni, sievietēm, seksu, reliģiju un citiem ļoti personīgiem jautājumiem. «Muļķības,» domā P. Rikardi, «var jautāt visu, ja ir neviltota interese.» Viņš atceras sarunu ar kādu Saūda Arābijas pārstāvi, par kuru viņš zinājis, ka vīrietim ir divas sievas. P. Rikardi ilgi svārstījies, līdz galu galā tomēr ļāvies ziņkārei – kā tas ir? «Dārgi,» tas bijis pirmais, ko vīrietis minējis.

Ziņkārei līdzās eksperts min respektu. Šis vārds ir radies no latīņu valodas un nozīmē «skaties vēlreiz, paskaties no cita skatu punkta». P. Rikardi sev to formulējis kā principu «Nekritizē to, ko nesaproti.» Taču tas arī nenozīmē pieņemt, akceptēt visu kā labu un sev derīgu esam.

Atklāti, tieši, saprotami

P. Rikardi uzsver, ka no uzņemošo valstu puses pret iebraucējiem ir jāizvirza skaidras un saprotamas prasības. Viņa skatījumā, Norvēģija ir bijusi samērā atvērta, taču vienā ziņā tā nav bijusi veiksmīga. Skandināviem nepatīk konflikti, un, izvairoties no tiem, viņi nav izvirzījuši pietiekami skaidras prasības. Iespējams, tāpēc, ka tās izklausās politiski nekorektas, piemēram, iemācies valodu vai dodies prom. «Lielākais izaicinājums bēgļiem un imigrantiem ir valoda,» P. Rikardi secina no savas pieredzes. Viņa vecāki angļu valodu neiemācījās, daļēji tāpēc, ka apkaimē izveidojās lielāka itāļu kopiena. Taču tēvs atzinis: ja viņš vēlreiz sāktu dzīvi emigrācijā, viņš cītīgāk mācītos valodu. «Es dotu piecus gadus valodas apguvei, beigās būtu jākārto eksāmens,» saka eksperts.

Otrkārt, viņaprāt, vajadzīgas iniciatīvas, lai cilvēkus iesaistītu darbā. Ja viņš neiesaistīsies darbā, tad pēc noteikta laika vairs nesaņems pabalstus, – tāda varētu būt ziņa. «Es neatbalstu, ka tāpat vien tiek dota sabiedrības nauda. Būt noderīgam, dot savu pienesumu ir vēl viena no cilvēka pamatvajadzībām. Neko nedarīt – tas ir ļoti grūti un postoši,» saka P. Rikardi. Bieži vien cilvēki, kas nestrādā, ir zaudējuši cerību un cieņu paši savās acīs. Kāds sīrietis to salīdzinājis ar lēnu nāvi un teicis – varbūt labāk būtu bijis, ja mani būtu nogalinājusi bumba Sīrijā.




      Atpakaļ

atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:




Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA



Copyright websoft.lv